Aleksandra Brieža izveidotais Bieriņu motoklubs šomēnes svin 60 gadus, un tajā joprojām audzina mazus čempionus par lieliem
Picēriju Ansamblis Pārdaugavā Aleksandrs Briedis noliek kā mūsu tikšanās vietu. No savām mājām Bieriņos 80 gadus vecais kungs atnācis kājām un apskaužami žirgti stāsta par saviem pienākumiem: uz centru, kur tehniskās jaunrades namā Annas-2 vada pulciņu par velobraukšanas pamatiem, tad šurpu turpu starp Biķerniekiem, Uzvaras parku un Grīziņkalnu, kur katru vasaru organizē velosacensības bērniem, bet ziemā — skijorings. Pirms 60 gadiem Briedis kopā ar domubiedriem izveidoja motoklubu Bieriņi, kopā sanāca deviņi puiši, divdesmitgadnieki. Tas arī ir mūsu sarunas iemesls, jo novembrī ir kluba jubileja. «Padomju laikā tas bija veids, kā cilvēkiem atrauties no sistēmas un rāmja un nodarboties ar to, kas patīk,» saka kungs un skaidro, ka Bieriņi Latvijā ir vecākais motoklubs, kas joprojām organizē sacensības.
Motociklus Briedis iecienīja bērnībā, sēdēja uz sētas un vēroja, kā brauc kaimiņš — smiltis pa gaisu, un tuvējais ābeļdārzs no tām balts. Pie sava braucamā tika 15 gadu vecumā. Puiši sacentās regulāri, savam priekam. Kluba pirmsākumos pāris gadus čaļi darbojās pagrīdē — klubu bija nodibinājuši neoficiāli, maksāja biedra naudu, uz sacensībām nāca skatītāji, ieejas biļešu gan nebija. «Reiz izdomājām, ka sacensības veltīsim netālu esošajiem Mārupes kapusvētkiem. Tur parasti bija rosīga sabiedriskā dzīve. Un tiešām pēc kapusvētkiem daudzi nāca skatīties, kā braucam,» atceras Briedis. Savus sētas mačus Stīpnieku kalnos viņi padarīja apmeklētus, samainot ceļa remonta zīmes, lai apvedceļš ieved tieši trasē. Klausoties Aleksandra stāstos, ir skaidrs — viņam paticis pārkāpt noteikumus. Tā teikt, bez riska nav izaugsmes! «Ne jau visiem puikām bija moči. Laba iespēja pie tāda tikt sešpadsmit gados bija strādāšana uz kūku moča,» Briedis stāsta, ka par tādiem sauc motociklus, kam blakusvāģa vietā bija kulba kūku pārvadāšanai — ar paplātēm vairākās rindās. Kūkas bija jāvadā no valstij piederošajām konditorejām. Sestdienās noņēma kulbu un laida pa trasi. Pirmdienās kūku piegāde parasti kavējās, jo močus remontēja un stellēja atpakaļ kulbas. Valsts autoinspekcija sāka interesēties, kas īsti notiek. Briedis, tolaik būdams jurisprudences 1. kursa students, saprata, ka kluba darbību vajag noformēt oficiāli. Tas dotu arī iespēju rīkot sacensības un iekasēt naudu. Sāka meklēt organizāciju, kuras paspārnē to darīt, jo padomju laikos kā nevalstiska organizācija klubs pastāvēt nedrīkstēja. Daudzas iestādes atteica, to skaitā komjaunatne, jo vajagot taču komunistiskās partijas propagandētājus. Briedim izdevās vienoties ar DOSAAF jeb apvienoto armijas, aviācijas un flotes sporta organizāciju. Motoklubs Bieriņi no deviņiem vīriem ar laiku izauga līdz 500 biedriem. Sacensības aizgāja uz urrā. Briedis nolēma, ka ne tikai uz programmām jādrukā reklāmas, bet tās jāizvieto arī trases malās. Un reklāmdevēju netrūka: sākot no darba sludinājumiem, beidzot ar fabrikas Spodrība tīrīšanas līdzekļiem. Bieriņiem pat sāka pārmest, ka nedarbojas savā nozarē un aizraujas ar blakus lietām. «Jā, mēs pat nozīmītes ražojām. Atnāca kontrole. To profilu, ko lika aiztaisīt, aizklapējām, bet citus taisījām vaļā: kas nav aizliegts, tas ir atļauts.» Saku Briedim, ka tas laikam attiecas arī uz braukšanu bez ķiveres, jo 60. gadu bildēs tās tikpat kā neredz. Jā, ķiveres bijušas liels retums, taču 1971. gadā Brieža organizētajās mopēdu sacensībās Zelta mopēds tās jau bija. Ar Rīgas motorūpnīcas Sarkanā zvaigzne atbalstu Zelta mopēds kļuva par starptautiskām sacensībām, ko Biķerniekos apmeklēja desmitiem tūkstošu skatītāju. «Tolaik jau nebija televīzijas pārraižu kā tagad, kad daudzi skatās mājās un uz sacensībām atnāk tikai lielākie fani.»
Briedis motoklubu vadīja līdz 1975. gadam, tad sāka strādāt par konstruktoru Sarkanajā zvaigznē. Paralēli nodevās skijoringa attīstībai. Tieši Briedis ir skijoringa renesanses tēvs Latvijā. Skijorings ir braukšana aiz moča ar slēpēm, turoties striķī. «Padomju laikā moči bija pamattransports, jo visā savienībā brauca katrs ceturtais,» stāsta Briedis un atceras, ka līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu 90. gados braucēju skaits samazinājās. Sarkanā zvaigzne vairs nespēja konkurēt ar importa automašīnām.
«Mani čaļi sāka braukt VW Golf kausā. Kas man atlika? Riteņi!» Briedis sāka organizēt sacensības bērniem Riteņvasara, kas notiek joprojām: sākas aprīlī un beidzas oktobrī. Pavisam 60 posmu. Pa Uzvaras parka asfaltu ik trešdienu rullē vairāk nekā 200 braucēju. «Vasaras nometnes saskrūvējušas tādas cenas, ka vecāki nespēj pavilkt,» nosaka Briedis. Piedalās arī vecāki, īpaši jau velorollingā — viens dalībnieks minas uz velosipēda, otrs ar skrituļslidām pakaļ, turoties striķī. Dalības maksas nav, bet balvas gan ir. Reizi gadā Riteņvasara notiek arī Bieriņu trasē, kur bērni brauc melnām mutēm, jo trases segums ir sākot no grants un smilts, beidzot ar dubļiem. Tāpat katru gadu netālu no savām mājām Briedis rīko arī ģimeņu velosacensības Imulrings — tās nosaukumu ieguvušas no Imulas ielas Bieriņos, kur arī notiek 650 metru lielā aplī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.