Cilvēcības sala

Žaņa Lipkes klusā pretošanās vēsturiskajā filmā Tēvs Nakts

Uzskatīt, ka vēsturisko drāmu stāsti par cilvēces tumšākajām stundām neattiecas uz mūsdienām, ir aplami. Dzīvojot mierā un relatīvā pārticībā, sabiedrības atmiņa diemžēl ir pierādījusies esam īsa. Tālab Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma biogrāfiskā drāma Tēvs Nakts par cilvēku glābēju Žani Lipki nav tikai vēsturisks artefakts, kam ar dzīvi šodien maz sakara, bet atgādinājums un brīdinājums tam, uz ko ir spējīgs politisks ekstrēmisms. Nesenākās kinematogrāfijas vēsmas uzskatāmi parāda, ka filmu veidotāji visā pasaulē ir nobažījušies par pieaugušo neiecietības vilni. Cilvēcības tēma caurvij ievērojamu apjomu pēdējos gados tapušo kinodarbu. Atgriežoties pie Latvijas konteksta — apsveicams ir režisora lēmums veidot filmu, kas atskatās uz nacistiskās okupācijas gadiem 40. gadu sākumā — sabiedrības kolektīvā atmiņa par šo laiku ir pilna ar emocionālām neprecizitātēm.

Varonība nepakļauties

Tēvs Nakts ir labi pazīstams Latvijas varoņstāsts par ķīpsalnieku Žani Lipki — dzīvē izmanīgu, atjautīgu un uzņēmīgu vīru, kas nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izrādījās viens no nedaudzajiem, kurš uzdrīkstējās riskēt, lai no represijām un nāves glābtu ebrejus. Interesanti gan, kāpēc stāstam ar tik iespaidīgu dzīves dramaturģiju bija tik ilgi jāgaida uz kinematogrāfisku iemūžinājumu. Jāatgādina, ka Sīmaņa filmu sākotnēji bijis iecerēts veidot pēc rakstnieces Ineses Zanderes stāsta Puika ar suni motīviem. Tajā norisošais tiek skatīts Lipkes jaunākā dēla Ziga acīm. Taču nosaukuma maiņa, tāpat kā filmas montāža Ziga skatu ir gandrīz vai izslēgusi. Tā vietā atstājot stāstu, kas vēstīts no pieaugušo perspektīvas un aptver emocionālo slogu, ko izjūt Žanis Lipke un viņa sieva Johanna (izcilā aktrises Ilzes Blaubergas atainojumā), baiļojoties par savas ģimenes likteni.

Citāds

Lipkes lomu spēlē Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš. Viņa varonis ir filmas lielākā mīkla. Savdabs šķiet režisora lēmums Lipki, par kura aso atjautību un humora izjūtu vēsta ne viens vien vēstures avots, atveidot kā smagi nomocītu, līdzīgi stīgai nospriegotu vīru. Saprotams, ka papildu personiskās šķautnes sarežģītu filmas dramaturģisko struktūru, jo stāsta galveno — minora — toņkārtu diktē Lipkes ģimeni ieskaujošie traģiskie notikumi. Taču Lipkes, līdzīgi kā pārējo filmas varoņu, personība kinodarbā paliek neatšifrēta — skatītājam netiek atvēlēts nekas vairāk kā noraudzīties uz viņiem no attāluma. Arī galvenā varoņa motivācija — tas, ka viņš pēkšņi maina domas un atsaucas uz sava ebreju drauga Arkes (Mihails Karasikovs) lūgumu palīdzēt — filmā izspēlēta virspusēji. Īpaši jocīga ir aina, kurā Lipke sievai paziņo par nodomu paslēpt ebrejus. Tā — ar savādu agresiju apveltīta, mehāniski neveikla seksa aina —, šķiet, ir viena no visneiederīgākajām visā filmā. Iecerēta kā pāra tuvības un atklātības brīdis, tā ir sanākusi gauži formāla. Lipkes lēmums un apņemšanās rīkoties — šis svarīgais filmas pavērsiens nogrimst tā īsti nepamanīts.

Sataustīt laikmetu

Lai arī pret režisora darbu ar filmas varoņiem ir savi iebildumi, Tēva Nakts vizuālais veidols ir apveltīts ar nevainojamu laikmeta izjūtu. Māksliniece Kristīne Jurjāne operatora Andreja Rudzāta gleznieciskajos kadros ar vissmalkāko precizitāti ir ieaudusi 40. gadu Rīgas skatus, namu un apģērbu tekstūras. Pievērsiet uzmanību tērpiem un rekvizītiem — te nav ne miņas no Holivudiski sterilās glances, katra lieta izskatās tā, it kā šos notikumus būtu «piedzīvojusi» un tad gulējusi aizmirstībā, gaidot iespēju parādīties filmā. Arī lēnais kadrs, kur cauri piesnigušajam Rumbulas mežam iepretim nezināmam liktenim vijas nebeidzama, klusējoša cilvēku plūsma, ir jēdzieniski piepildīts un emocionāli satricinošs. Gluži vai absolūtas traģēdijas kondensāts tik nelielā ainā! Tieši šī aina iespiežas atmiņā un veido filmas smeldzīgo pēcgaršu, atgādinot, ka cilvēcībai nav jābūt ideālam vai izņēmumam, bet gan ikdienai.