Kravas vilciena spēks • IR.lv

Kravas vilciena spēks

Blanša (Anete Krasovska) un Mičs (Kaspars Zāle). Foto — Daina Geidmane
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe

Dailes teātra izrāde Kaisles vilciens — Regnārs Vaivars pret Antru Liedskalniņu

Sezonas sākuma pirmizrāžu gūzmā mazāka uzmanība pievērsta mazo spēles telpu iestudējumiem, no kuriem daudzus ir vērts noskatīties. Piemēram, režisora Regnāra Vaivara Kaisles vilcienu (ar šādu nosaukumu Tenesija Viljamsa lugu Ilgu tramvajs izrāda Dailes teātris), kas nesarūgtinās ne kā laikmetīgs teātra darbs, ne kā neparasti skaudra interpretācija par Viljamsa tēmām.

Ilgu tramvajs Latvijā ir mīlēta luga. Tās galveno varoni Blanšu Dibuā dažādos teātros spēlējušas izcilas aktrises — Indra Briķe, Rēzija Kalniņa, Karīna Tatarinova, Elita Kļaviņa, bet visikoniskākā, šķiet, ir Antra Liedskalniņa 1969. gada iestudējumā Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. Viņas atveidotā Blanša, trausla un jūtīga, saskaroties ar brutālo pasauli māsas Stellas vīra Stenlija personā, tika salauzta fiziski, bet ne garīgi iznīcināta, jo poēzija un skaistums izrādē tika rādīts kā mūžīgas vērtības. Ar šo skatījumu nācies rēķināties arī citiem Ilgu tramvaja iestudējumiem, kaut vai tāpēc vien, ka lugas angliskajā nosaukumā liktais desire pēc tradīcijas latviskots kā «ilgas». Tāpēc Vaivara izvēle nosaukumu modernizēt ir konceptuāla. Viņa variantā kaisle patiešām ir kaisle — dedzinoša, privātīpašnieciska, neapvaldāma. Bet tādai, protams, nepiestāv nostalģijas apdvestais tramvajs. Vaivara varoņi nevis apcerīgi slīd gala stacijas virzienā, bet gan kustas ar kravas vilciena sastāva neizbēgamību. Savienojumi dzirksteļo, bremzes kauc (metāliskie trokšņi, starp citu, iekļauti arī izrādes skaņu celiņā), bet sākto kustību apstādināt neizdosies. Kaisle savā ceļā iznīcinās visu. Un tā nav vienīgā Vaivara iestudējuma atšķirība no tradicionālās interpretācijas.

Blanšu Kaisles vilcienā spēlē Anete Krasovska, kas lomai ir neparasti jauna aktrise, un tas, protams, nav bez nozīmes. Viljamsa luga, gribi negribi, iegūst izmisīgu intensitāti, jo Blanša jūt atvasaras ziedēšanas trakumu. Pēdējo iespēju. Savukārt Krasovskas varone ir sievišķo spēku pilnbriedā, tāpēc jāmeklē cita toņkārta, un Vaivara izrādē par to kļūst ironija, kuru paspilgtina arī skatuves iekārtojums.

Režisors sadarbībā ar Tomu Grīnbergu ir arī izrādes scenogrāfs, un, ja neskaita nebūtisku skaitu rekvizītu (Blanšas megaizmēra čemodānu — skapi, vannu, kurā viņai kairināt māsas vīru utt.), galvenais scenogrāfijas elements ir pati skatuves telpa, kas, attīrīta no visa liekā, stāv skatītāja priekšā kaila. Telpa iedarbojas gan jutekliski, gan intelektuāli. Tā ir gan barokāli grezna, gan vienlaikus — pieredzes grumbām izvagota, un liek domāt par Viljamsa varoņiem. (Vaivars, piemēram, neparasti skarbi priekšplānā izcēlis tēmu par Blanšas traumām — laulībām ar homoseksuālu vīrieti, viņas izraisīto vīra pašnāvību, nepieciešamību pašapliecināties seksuālos iekarojumos.) Skatuve ir arī plaša, tukša (neierobežojoša, gatava uzņemt jebko), skarba. Un, protams, paradoksālā veidā piesaista skatītāja uzmanību tam, ka atrodamies teātrī, jo atsedz mašinēriju, ko parasti slēpj kulises.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu