Gaidiet prieku! • IR.lv

Gaidiet prieku!

No kreisās: Reinis Boters, Klāvs Mellis, Ance Strazda, Evarts Melnalksnis un Āris Matesovičs. Foto — Kristīne Madjare
Zane Radzobe

Rīgas cirkā darbu sāk jauns neatkarīgais teātris. Kvadrifrona trupā ir tikai pieci cilvēki, domubiedri, kuri var saprasties no pusvārda 

Rīgas cirka ēkā kūsā sen neredzēta dzīvība — durvis ver jauna nevalstiska teātra apvienība Kvadrifrons. Latviešu mēlei sarežģīti izrunājamais nosaukums tulkojams kā četras sejas, un trupas kodolu veido četri aktieri, ko cītīgāki Latvijas teātru skatītāji jau paspējuši iemīlēt, — Reinis Boters, Klāvs Mellis, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Jauni teātri nerodas katru dienu, tāpēc saprotams, ka interese ir sakāpināta. Ziņkāri urda gan teātra mājvieta — Rīgas cirks, kas līdz ar grupas aktivitātēm atkal tiek atvērts skatītājiem —, gan arī fakts, ka aktieri pieņēmuši Latvijas teātra videi netipisku lēmumu — visu atbildību par pašu radošo dzīvi pārvelt uz saviem pleciem.

Neatkarība, tas ir svarīgi

Reiņa, Klāva, Āra un Ances kurss studijas Kultūras akadēmijā pabeidza karjerai ne īpaši izdevīgā laikā — pirms četriem gadiem, kad valsts teātru štati bija pārpildīti un pēc jaunpienācējiem neviens neilgojās. To, ka šis fakts nav bez nozīmes Kvadrifrona rašanās stāstā, Klāvs Mellis min uzreiz, jo — nav jau tā, ka viņi ietu prom no teātru štata vietām, lai sāktu no nulles. Tomēr četrotne nav vienīgie Latvijas aktieri, kuru darba dzīve saistīta ar projektiem, nevis repertuārteātru drošību, turklāt viņu talants tika pamanīts uzreiz, un kā brīvmāksliniekiem viņiem ir intensīva profesionālā dzīve.

Jaunie aktieri ir spēlējuši gan lielo teātru izrādēs, gan sadarbojušies ar neatkarīgajiem teātriem; piedāvājumu netrūkst arī pašlaik. Kāpēc tad top Kvadrifrons, kura četriniekam piepulcināts arī Evarts Melnalksnis, Vācijā izglītību ieguvis teātra dramaturgs un jaunpienācējs Latvijas teātra vidē?

Atslēgas vārds esot «neatkarība». «Tā ir sava lieta. Lai cik banāli būtu — cita atbildība un atdeve. Valsts teātrī esi tikai izpildītājs un reti var izvēlēties savu komandu. Bet mēs esam tik saauguši, ka ir dabiski strādāt kopā,» saka Reinis Boters. «Revolūcijas nav — skaidrs, ka darīsim apmēram to pašu, ko esam darījuši un dara arī valsts teātri. Taču mums ir svarīgi, ka impulss nāk no pašiem. Teorētiski jau, protams, varētu būt tā, ka valsts teātra aktieris aiziet pie direktora un saka — gribu nospēlēt to un to, un viņam savāc komandu. Reizēm tā pat notiek. Bet pie mums vienmēr notiek tieši tā,» piebalso Mellis.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu