Riharda Vāgnera Klīstošā holandieša jauniestudējums sniedz lielu muzikālu baudījumu, taču tā stāsts paliek neatklāts
Atskanot pirmajiem uvertīras akordiem, uz melnā priekškara parādās balts romiešu cipars — viens. Ar katru jaunu muzikālo tēmu skaitlis pieaug, līdz finālā tas ir VII. Skaidrs — tik gadus jāklīst pa jūrām spoku kuģim, līdz providence tam ļauj piestāt krastā un komandai cerēt uz nāvi kā glābiņu.
Atveras priekškars: pret metāliski pelēku, izliektu sienu ciešās rindās novietoti krēsli. Tajos sēž vīri gaišzilās uniformās. Metālpelēks un gaiši zils ir dominējošās krāsas, kas būs redzamas visu izrādes laiku — divarpus stundas bez pārtraukuma. Ļoti lakonisks, pat sauss ir Klīstošā holandieša vēstījums, ko skatītājiem sūtījis režisors Viesturs Kairišs kopā ar saviem nu jau pastāvīgajiem domubiedriem, izrādes vizuālā tēla autoriem Reini un Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu.
Baltijas zvaigznājs
Muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš jauniestudējumam sapulcinājis brīnišķīgu ansambli — galvenajās lomās mirdz dziedātāji no visām trim Baltijas valstīm. Holandieša lomā pirmizrādē ir mūsu Egils Siliņš, basbaritons ar noturīgu Vāgnera interpreta slavu. Dālandu dzied igauņu bass Ains Angers, kam arī Vāgners ir repertuāra pamatvienība un kuru, jādomā, ziemeļu kaimiņi mājās dzird tikpat reti kā mēs savas zvaigznes. Zentas lomā ir lietuviešu dziedātāja — un aktrise, gribas piebilst — Vida Miknevičūte, soprāns ar neizsakāmi skaistu, ēterisku balsi un, protams, starptautisku karjeru. Šim kodolam pirmizrāžu sastāvā klāt nāk amerikāņu tenors Korbijs Velčs Ērika lomā, kā arī mūsu operas solisti Mihails Čuļpajevs Stūrmaņa un Ilona Bagele Marijas lomās. Tikai novembrī būs nākamā izrāde, kad Holandieša lomu pārņems Rihards Mačanovskis.
Skaistās balsis ir izrādes absolūtā vērtība. Tomēr vienīgi Vidas Miknevičūtes dziedājums un skatuves pievilcība piešķir izrādes sausajam un intelektuāli šifrējamam inscenējumam arī emocionālu jēgu. Uzvedums ir galēji statisks. Abu kuģu, dzīvā un mirušā, komandas gandrīz visu laiku sēž vai guļ savos krēslos, arī sievietes, kas gaida Dālanda jūrniekus krastā, lielākoties sēž un «vērpj» laiku, proti, uzgriež rokas pulksteņus. Šajā nekustībā pilnīgi iederas Egila Siliņa Holandietis, monumentāli nekustīgs akmens viesis ar zaļganbālu seju — tādas tās ir arī viņa mūžīgajai komandai. Vidas Miknevičūtes siltā, kā uzvilkta stiegra vibrējošā Zenta veido satricinošu kontrastu ar šādu Holandieti: aukstais akmens viņu pievelk ar varmācīgu spēku, lai izsūktu dzīvību, kuras tikpat nebūs gana.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.