Vairāk nekā gadu Bērnu slimnīcā epilepsiju ārstē ķirurģiski, un nu jau deviņus bērnus vairs nepiemeklē smagās lēkmes. Latvijā līdz šim nebija pieejama metode, kas ļauj noteikt, kur tieši galvā mājo epilepsija
Kad Ralfam bija pieci gadi, viņš pēkšņi kļuva bāls un sāka domīgi skatīties vienā punktā. Atslēdzās. Zēna mamma Anita saprata, ka nav labi, un aizveda dēlu pie ārsta. Diagnoze — epilepsija. Ralfs sāka lieto zāles un turpināja to darīt 14 gadus. Tagad viņam ir pilni 20. Kad pirms dažiem gadiem skolā puisim uznāca smaga lēkme ar krišanu, viņa ārsts pieaicināja palīgos Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) neirologu Jurģi Strautmani, kurš pastāstīja par jauno iespēju epilepsiju novērst ķirurģiski.
Anita par to dzirdēja pirmoreiz. «Kad mums stāstīja, ka tiek izņemtas smadzeņu šūnas, man uzmetās zosāda. Līdzko tā nogāja, uznāca nākamā. Taču Ralfs gribēja uzlabot savu dzīvi, tāpēc piekrita riskantajai operācijai, kurā varēja zaudēt arī redzi,» stāsta Anita.
Ralfs vēlējās turpināt apgūt pavāra arodu, lēkmes laikā neuzkrītot ne uz nažiem, ne karstas plīts. «Tā bija iespēja,» Ralfs paskaidro, kāpēc piekrita operācijai. Pirms tās gan izlēma blociņā ierakstīt visas paroles un pinkodus, ja nu tomēr rodas kādi traucējumi ar atmiņu.
«Es tobrīd vienkārši raudāju,» atceras Anita.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.