Ar Treisija Letsa komēdiju Linda Vista Jaunais Rīgas teātris pārkāpj kādu svarīgu slieksni un iesmej pats par sevi
Alvis Hermanis neko nedara bez nolūka. Pirms gada, atklājot JRT pie Dzemdību nama, viņš iestudēja Marķīzi de Sadu — uzvedumam vajadzēja ar neprātīgo greznību «uzspridzināt» bijušās Tabakas fabrikas mūru industriālo brutalitāti. Neizdevās, jo mūru vairs nebija, un ko tur spridzināt rīģipsi.
Toties šogad 1. septembrī pirmizrādītā Treisija Letsa luga Linda Vista ir precīzs trāpījums. Kam? Gribētos teikt — režisoram pašam, viņa vadītajam teātrim «pārejas vecumā», par ko tik daudz ir runāts, un tādiem pašiem uzticamajiem skatītājiem. Neatceros neko kopš Džeroma Trīs vīriem laivā, ko tik ļoti gribētos citēt gabaliem vien. Kas tad tik traks ir tajā pārejas vecumā? Kā saka galvenā varoņa koledžas laiku draugs (citēju pēc atmiņas), «tev gribas būt jaunam, bet zini, ka būsi vecs, un neesi ne viens, ne otrs».
Linda Vista ir stipri melna komēdija (lielisks Ievas Lešinskas tulkojums!) ar sižetu, triviālu kā pati dzīve. Galvenais varonis, Andra Keiša tēlotais Vīlers, 50 gadi, labo no apgrozības izgājušus fotoaparātus nūģa un seksmaniaka Maikla (Gundars Āboliņš) darbnīcā, svaigi šķīries un, lai nebūtu jāguļ sievas garāžā, pārvācies uz diezgan šaubīgu rajonu Linda Vista — skaistie skati. Precēto koledžas draugu Pola (Jānis Skutelis) un Mārgaretas (Elita Kļaviņa) mudināts, iepazīstas ar drusku jaunāko Žilu (Baiba Broka), starp citu, dzīves «kouču» ar maģistra grādu par pētījumu, kas veltīts laimes definīcijai, un sāk romānu. Tad viņa dzīvoklī parādās kaimiņiene Minnija (Grieta Aminata Diarra) — divdesmit plus, vardarbīgs boifrends, padzīta no iepriekšējās gultasvietas. Vai vērts turpināt? Situācija ir pati sev «spoileris».
Šo sižetu Hermanis risina ar nenoslēpjamu baudu un mierīgi «nomirst aktierī». Nekādas režijas akrobātikas, toties kopā ar aktieriem precīzi «izķidāta» katra situācija, psiholoģiskā nianse, paredzēts ikviens savienojums, pāreja vai pauze. Un tad viņi palaisti, lai spēlējas. Jo aktieri, protams, spēlējas, nevis iemiesojas, un Andris Keišs var mierīgi pamirkšķināt kādam zālē. Ceturtās sienas nav, mēs visi esam «laipni lūgti šajā pasaulē», kā saka Vīlera darba biedrene Anete (Sandra Kļaviņa) pēc stāsta par kārtējo trāpījumu ar pieri sienā. Varbūt vienīgais režijas triks ir darbības vietu maiņa, kas notiek kā teātra studentu kursa darbos: katrs aktieris paņem paredzēto rekvizītu vai krēslu, līdz sekundei izskaitļoti un samēģināti noliek to vajadzīgajā vietā un pazūd. Tieši tā izrādes sākumā Vīlers un Pols piepilda skatuvi ar nepieciešamajiem mēbeļu gabaliem un vēl šo to. Loģiski — Pols taču palīdz Vīleram iekārtoties jaunajā mājvietā, tikai, veikuši šo studentu darbiņu, aizelsušies viņi ir pa īstam. Citi gadi, ziniet.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.