Gundega Repše ir populārās vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts idejas autore. Atskatoties vēsturē, rakstniecei ir vēlējums nākotnei — lai nākamās latviešu paaudzes dzimst ar fizioloģisku riebumu pret meliem
Ideja no dažādiem skatpunktiem rakstīt par 20. gadsimta notikumiem Latvijā Gundegai Repšei radās jau 2011. gadā. Tolaik viņa sapulcēja latviešu rakstnieces un izdeva stāstu krājumu Mēs. XX gadsimts. Paveiktais Repši jundīja domāt par daudz lielāku projektu. Drīz viņa uzrunāja 12 latviešu rakstniekus, lai kopīgi veidotu vēsturisko romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Izvēlējās nozīmīgus notikumus vai laikaposmus valsts vēsturē. Trīspadsmit romānu autori, ieskaitot viņu pašu, pētīja laikmeta liecības, sēdēja pie dokumentu un vēstures grāmatu kalniem. Iesākusies 2014. gadā ar Osvalda Zebra grāmatu Gaiļu kalna ēnā, sērija noslēdzās šovasar ar Andra Akmentiņa darbu Skolotāji.
Intervijā idejas autore vēta, ko nozīmīgu sabiedrībai devusi vēstures apjēgsme šo romānu veidolā un nosauc arī 20. gadsimta svarīgāko mācību valsts simtgadi piedzīvojušajai Latvijai.
Kas, tavuprāt, ir vērtīgākais, ko sabiedrība ieguvusi ar vēsturisko romānu sēriju?
Savā starpā vēl neesam ar rakstniekiem kopā sanākuši un izrunājuši. Darīsim to augusta beigās, kad notiks kolektīvs pārgājiens — visi autori, kuri varēs tikt. Nakšņosim teltīs pie ugunskura. Ceru, ka atklāta vētīšana būs. Pagaidām varu runāt tikai no sava skatpunkta: gluži egoistiski, pateicoties šai sērijai, esmu nodibinājusi attiecības ar vēsturi, kas līdz tam bija formālas, distancētas. Okupācijas laika vēstures mācīšana faktiski atnesa atsvešinājumu no tās. Atmodas laikā tā savukārt bija informatīva vēstures rīšana bez emocionālās ādas sajūtas. Atgriešanās notika diezgan plašā atvēzienā — ar šo romānu sēriju salēja, saauda laikus kopā. Pašai kā personībai man bija svarīgi, ka dabūju atpakaļ savu senču rakstus, izpratu sakņu sistēmu. Tagad savā zemē un cilvēkos jūtos tā pa īstam pierakstījusies ne tikai emocionāli, bet arī intelektuāli.
Kā tu domā, vai šāda «pierakstīšanās» lasot notikusi arī jaunajās paaudzēs, kas nav piedzīvojušas okupācijas laiku?
Lomu spēlē cilvēka vecums. Kad ir tas pašapliecināšanās infantilisms «es, es, es!», ir dabiski, ka neizjūti kā svarīgu to, kas bijis iepriekš. Tu esi tik ļoti aizņemts ar savu dievišķo personu, ka pagātni neredzi. Bet pēc kāda laika sāc alkt pēc aizmugures — ka tur nepūš tikai vēji, bet ir paaudžu paaudzes, un tās tev, mirstīgam cilvēkam, kaut ko saka. Kad esi jau kaut cik vīlies cilvēkos un sajūti dabisko vientulību, tad mēģini meklēt savējos vēsturiskā retrospekcijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.