Vasara ar deguma smaku • IR.lv

Vasara ar deguma smaku

Kristaps Vilks. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Gunita Nagle

Ekologs Kristaps Vilks pēta pirofilās sugas, kam patīk izdeguši meži. Taču viņš nepriecājas par ugunsgrēkiem, kas šovasar aptvēruši desmitkārt vairāk mežu nekā pērn visa gada laikā. Lielākoties tie izcēlušies cilvēku neapdomības dēļ

Kad ar Kristapu tiekamies Latvijas Universitātes Dabas mājā, lielie virsraksti ziņu vietnēs vairs nevēsta par mežu ugunsgrēkiem, kā tas bija jūlija pēdējās un augusta pirmajās nedēļās. Šī gada tveicīgajās dienās Valdgales purva un meža ugunsgrēkā izdega 1353 hektāri. Teritorijas ziņā tas ir pat par četriem hektāriem vairāk nekā visos šī gada 762 meža ugunsgrēkos, kuri bija nodzēsti, līdz sākās ugunspostaža Talsu novadā. Šovasar dega meži arī Ādažu poligonā, Ķemeru Nacionālajā dabas parkā, Salas novada Gargrodes purvā, dega daudz. Papētot Valsts meža dienesta statistiku, redzams, ka vēl vairāk uguns nestās nelaimes bijis 2006. gadā, kad liesmas plosīja 3790 hektārus mežu, un 1992. gadā, kad Slīteres nacionālajā parkā dega meži 3300 hektāros.

«Es īsti nesaprotu cilvēkus, kuri Slīterē meža malā uzkur ugunskuru,» saka Kristaps, savā darba datorā atvēris Latvijas karti, kur atzīmēti pērnā gada meža ugunsgrēki. Sarkanās bumbas koncentrētas Rīgas un Pierīgas, Daugavpils un Ventspils apkārtnes mežos. Tas pierāda Kristapa teikto, ka visbiežāk ugunsgrēks izceļas cilvēku nesaprātīgās rīcības dēļ. Vai tiešām Slīterē redzēti cilvēki kuram uguni? «Es ne tikai to redzēju, es ar šiem cilvēkiem runāju, cik tas ir bīstami,» atbild Kristaps.

Satikt ekologu, kurš, pēc Slīteres nacionālā parka zoologa Viļņa Skujas vārdiem, ir viens no zinošākajiem meža degumu un dabas daudzveidības ekspertiem, nenākas viegli. Augusta pirmajās nedēļās atrunājas, ka braukā no viena izdeguša meža uz otru. Kad beidzot atlicina intervijai stundu, nav ar mieru ķērnāt laiku kafejnīcai. Ēdam no dārza līdzpaņemtos ābolus. «Nē, nav tā, ka es braucu uz tikko nodzēstiem ugunsgrēkiem,» precizē Kristaps. «Patiesībā svaigos degumos šogad esmu bijis maz. Vairāk sanācis apskatīt pērn un aizpērn degušos mežus, mēģinot saprast, cik izdegušās teritorijas ir svarīgas dabas daudzveidībai.» Kā entomologs viņš pēta kukaiņu sugas, kuras mīt izdegušos mežos. Piemēram, svītrainais kapucķirmis, kas ir Eiropā aizsargājama vaboļu suga, līdz šim Latvijā ir bijis maz pētīts. Tagad, apbraukājis mežus, Kristaps zina — Latvijā apdegušu, bet joprojām dzīvu koku mizas kārtiņā dzīvo šīs pāris milimetrus lielās vabolītes. Tāpat Latvijā dzīvo retā degumu krāšņvabole. Tā esot īpaši interesanta bionikas zinātniekiem, kuri pēta bioloģisko sistēmu izmantojumu. Degumu krāšņvabole spēj uztvert mežu ugunsgrēkus no vairāku desmitu kilometru attāluma. «Varētu rasties jautājums, kāpēc dabai šādas pirofilās sugas ir vajadzīgas? Tāpēc, ka dabiskos apstākļos kukaiņi ir atbildīgi par bojāgājušo koku resursu atjaunošanu apritē. Kukaiņi un sēnes noārda atmirušo koksni,» Kristaps stāsta to pašu, ko saviem Bioloģijas fakultātes studentiem. Viņi labi saprotot, ka, no vienas puses, mežu degšana ir posts, bet, no otras puses, veicina bioloģisko daudzveidību. Nebūtu degumu, nebūtu pirofilo sugu. Ne tikai to. Tagad zināms, ka gludenās čūskas, kas Latvijā ir reti sastopams rāpulis, iecienījušas tieši tos Slīteres mežus, kur 1992. gadā notika ugunsgrēki. Čūskām iepatikās nenoēnotās, saulainās un siltās mežu kāpas. Tāpat daudziem kukaiņiem, kuri paši nespēj uzturēt savu temperatūru, nepieciešama saules gaisma un siltums. Degumos visbiežāk arī veidojas jauni priežu meži, kur nabadzīgo augsni klāj pelēkas un pelēkzaļas velēnas — kladonijas.

Degumu dēļ dabiskajos mežos ir daudz atmirušās koksnes. Kādreiz visus beigtos kokus vilka no mežiem ārā, tagad populārs ir teiciens: «Miris, bet dzīvs.» «Katra piektā meža suga dzīvo uz atmirušās koksnes,» uzsver Kristaps. 90. gados vēl bija diskusijas — tīrīt mežus pēc ugunsgrēkiem vai ne. Bažu purvā Dundagas novadā pēc 1992. gada ugunsgrēkiem daļa mežu bija atstāsti neskarti, daļa — tīrīti, un tajos stādīti jauni koki. «Neteiktu, ka dabiski iesējušies koki būtu zemāki vai sliktāki par stādītajiem. Sausākās vietās aug priedītes, mitrākās — bērziņi. Mežs ir daudzveidīgāks, ja atjaunojas dabiski,» stāsta Kristaps. Tieši Bažu purvā pēc ugunsnelaimes savairojās lielie dižkoksngrauži, kas ir aizsargājama vaboļu suga. Tagad šo kukaiņu skaits atkal strauji samazinās. «Tā ir pirofilo sugu lielākā nelaime — tās dzīvo uz čemodāniem,» līdzjūtīgi nosaka Kristaps.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu