Elektrība ir tumša lieta, kas gaiši spīd, — šis skolas laiku jociņš nāk prātā, domājot par valdības apņemšanos beidzot pārskatīt OIK jeb atjaunojamās enerģijas atbalsta sistēmu.
Tas, ka šī sistēma ir negodīga pret patērētājiem un uzkrauj milzīgu slogu tautsaimniecībai, lai daži simti uzņēmumu varētu brangi pelnīt, ir tumšs «noslēpums», kas visu laiku ir spoži spīdējis mūsu acu priekšā. Grūti iedomāties vēl uzskatāmāku «valsts nozagšanas» piemēru, ko katrs var skaidri ieraudzīt savā elektrības rēķinā.
Radīta, lai veicinātu atjaunojamo resursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, šī sistēma reāli ir nodrošinājusi ierobežotam cilvēku lokam ekskluzīvu iespēju piekļūt «atjaunojamam resursam» — patērētāju makiem. Ja izmisīgi meklējat kādu piemēru tam, kā Latvija tālu apsteidz Igauniju un pat Lietuvu, — bingo! Mūsu atbalsta apjoms ir trīsreiz lielāks nekā pie kaimiņiem, kas šim nolūkam tērē 0,3% no IKP, kamēr Latvijā veselu 1%. Ja vajag vēl kādu apliecinājumu sistēmas kroplumam, te būs interesants salīdzinājums: no šīs atbalsta sistēmas nāk apmēram 20% kopējā Latvijā saražotā enerģijas apjoma, bet naudas izteiksmē tā iegūst 40% no apgrozījuma pīrāga. Tikmēr Daugavas HES ģenerē 60% no enerģijas, bet saņem tikai 30% no kopējiem enerģijas tirgus ienākumiem.
Var vienīgi minēt, kādus slēptus ienākumus šī sistēma ir ģenerējusi politiķiem, kuri to radījuši un uzturējuši. Bet iedzīvotāji desmit aizvadīto gadu laikā šiem dažiem simtiem «zaļo» ražotāju varētu būt pārmaksājuši tuvu pie diviem miljardiem eiro. Tas ir kā izglābt divas Parex bankas. Esam tik bagāti vai tik vienaldzīgi?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.