Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu — vēsta sena tautas gudrība. Protams, šī doma senčiem radās ilgi pirms elektrības, interneta, ātro kredītu un gēla nagu izgudrošanas. Un pilnīgi noteikti — pirms ABLV kraha.
Vairāk nekā trijos mēnešos, kuros regulators FKTK pagarināja, atkal pagarināja un vēlreiz atlika savu lēmumu par ABLV bankas likvidāciju, nekas labs nav iesilis. Drīzāk uzkarsis, uzliesmojis, piededzis. Publiskajā telpā ir izvērsta šķebinoša kampaņa pret finanšu jomas pārraugiem. Gluži kā kaukāza bandītu stilā ar automātu gaišā dienas laikā galvaspilsētā ir nošauta valsts amatpersona, ietekmīgs maksātnespējas administrators. Pat nerunājot par citiem mazāk uzkrītošiem vai publikai pavisam slēptiem interešu stumšanas un bīdīšanas piemēriem. Taču lēmums, ko FKTK šonedēļ beidzot paziņoja, — atbalstīt īpašnieku jau martā pieteikto bankas pašlikvidāciju — tiek pasniegts un pamatots kā vienīgais iespējamais. Tiešām?! Diemžēl pēc visas šīs notikumu virknes šāds lēmums izskatās pēc piekāpšanās rupja spiediena priekšā. Pamatoti vai nepamatoti, bet tas rada šķērmu sajūtu par to, ka valsts vara ir izlaidusi no pudeles bīstamu džinu, ko vairs nespēj valdīt. «Augsta riska bizness», kas naudu dāsni sēj, krīzes brīdī bez vilcināšanās pļauj.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.