Šveices prezidents Alēns Bersē atzīst, ka tikt galā ar netīro naudu banku sistēmā nav ne viegli, ne patīkami
Daudziem būs pārsteigums uzzināt, ka izteikti federālajā valstī Šveicē, kuru veido spēcīgi, autonomi kantoni, ir arī prezidents. Tiesa, amatam nav tādu pilnvaru kā daudzās citās valstīs. Par prezidentu sauc vienu no septiņiem valdības ministriem, kuru parlaments jeb Federālā asambleja uz gadu ievēlē par valdības jeb Federālās padomes sēžu vadītāju. Tomēr prezidentūras laikā ministrs uzņemas arī papildu darbus, pārstāvot valsti. Kopš gada sākuma šo amatu ieņem 46 gadus vecais sociāldemokrāts Alēns Bersē (Alain Berset), kurš ir jaunākais Šveices prezidents kopš 1934. gada. Viņa nesenās vizītes laikā Latvijā Ir devās viņu iztaujāt par valsti, kuras pieredze banku darbībā nereti tiek pieminēta arī Latvijā.
Kas ir svarīgākie iemesli, kāpēc ieradāties Latvijā?
Latvija ir ES dalībvalsts, un mēs esam ieinteresēti labās attiecības ar ES. Divpusējo attiecību jomā mums ir bijuši ilgstoši kontakti. Man ļoti svarīgas ir vēsturiskās un kultūras saites. Mēs zinām, ka pēc 1905. gada revolūcijas daudzi latvieši ieradās Šveicē, to skaitā Rainis un Aspazija. Šveicē mēs to zinām un izmantojam Latvijas simtgadi kā iespēju atjaunot viņiem veltīto muzeju Kastaņolā, kurš ļoti drīz tiks atkal atvērts. Ir labs potenciāls ekonomisko sakaru attīstībai, un ir arī kādi 30 vai 40 projekti, kuros sadarbojas Latvijas un Šveices pētnieki.
Šobrīd viens no svarīgākajiem iekšpolitiskajiem jautājumiem Latvijā ir bankas un to loma naudas atmazgāšanā. Šveices vārds arī nereti ticis saistīts ar šo problēmu. Varbūt varat sniegt kādus padomus Latvijai, ko darīt?
Es nevaru sniegt padomus, bet varu paskaidrot, ko mēs esam darījuši. Ir bijuši divi periodi. Pirmais bija 90. gados, kad mums bija problēmas ar nelikumīgu naudu, neskaidru finansējumu. Mēs attīstījām likumus, un tagad tie ir starp spēcīgākajiem pret nelikumīgu naudu vērstajiem likumiem. Otrs periods bija ap 2008. gada finanšu krīzi, kad jautājums bija vairāk saistīts ar nodokļiem un informācijas apmaiņu [ar citām valstīm]. Kā zināt, mums bija banku noslēpums. Daudz diskutējām ar citām valstīm pēc finanšu krīzes un beigās nolēmām ieviest informācijas apmaiņu ar ES un citām svarīgām valstīm. Tā tagad ir realitāte. Manuprāt, šis jautājums ir atrisināts. Mums bija problēmas, mēs atradām risinājumus. Tas ne vienmēr bija viegli vai patīkami, bet mēs esam izpildījuši savus mājasdarbus. Mēs arī nākotnē gribam, lai Šveice ir svarīgs finanšu centrs, bet tam ir jābūt balstītam kvalitatīvos pakalpojumos un kompetencē, nevis citās lietās.
Vai būtu pareizi teikt, ka, par spīti apstāklim, ka Šveices banku sektors ir ļoti liels un pasaules finanšu sistēmai svarīgs, tam bija jāpielāgojas ASV un ES prasībām?
Mums bija jākustas. 90. gados tas bija sakarā ar nelikumīgu finansējumu. To mēs negribējām. Arī pēc finanšu krīzes vairs nevarēja saglabāties banku slepenība, un mums bija jārīkojas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.