Deviņas Gaujas salasītas no 40 mopēdiem apmēram septiņu gadu laikā. Pa detaļām. Salauztas, sarūsējušas… Tikai viena, ko nopirku pirms diviem gadiem, ļoti labā stāvoklī — sēdies un brauc! Onkulis tikai pa svētdienām devies makšķerēt, stāsta rīdzinieks Andis Paļeļunas.
Gauja bija pirmais spēkrats viņa dzīvē, iemēģināta 80. gados pusaudža vecumā. «Sencim Lubānā bija Gauja, viņš palīdzēja to dabūt pie dzīvības. Laukos tajā laikā katram puisim bija kāds pļerkšķis,» Andis pasmaida. «Gauja gan skaitījās slikts «pasākums». Viens ātrums, bieži jālabo… 16 gados jau sāku braukt ar motociklu.»
Pļerkšķis nonācis metāllūžņos, bet melno Voshod moci tēvs laukos saglabājis. Andis sev atradis identisku, restaurējis. Viņa īpašumā pabijis arī 402. moskvičs, «mazā volga». «Man patīk retrolietas. Ceļojumos vienmēr apskatos automuzejus,» paziņo vīrs, kura maizes darbs ir nekustamo īpašumu apsaimniekošana.
Gauju (pilns nosaukums — Rīga-2 Gauja) gribējies «tīri patriotiski». «Tas tomēr ir Latvijas ražojums, konstruēts rūpnīcā Sarkanā zvaigzne, bijušajā Ērenpreisa fabrikā.» Ar sludinājumu palīdzību kāroto motovelosipēdu 2005. gadā atradis Smiltenē, tam trūka detaļu. Sācies riņķa dancis — Liepāja, Krāslava, Salacgrīva, Dobele, Lielvārde, Sabile. «Uz Jēkabpili braucu tikai pēc sēdekļa. Tā jau dara. Volgu restauratori ir stāstījuši — vecajām volgām stūre parasti ir «sabirusi», ja kādai ir laba, jāpērk visa volga tikai stūres dēļ!» Gaujai vislielākais deficīts esot ķēžu sargi ar 60. gadu stilistikā ieturēto uzrakstu. «It kā domāti komfortam, lai bikses neķer ķēdēs, bet acīmredzot traucēja. Piemēram, kad jāspriego ķēde, vajag ņemt nost.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.