Dzīvē reizēm iet «kā kino». Šķiet, kāds neredzams scenārists samet mezglos sižeta pavedienu, taču pēc kāda laika izrādās, ka piņķerējumi veido izteiksmīgu rakstu. Tā sanācis ar izcilo filmu Četri balti krekli, kas šonedēļ piedzīvoja stāvovācijas Kannu festivāla klasikas programmā. Padomju cenzūras «nolikta plauktā», lente 51 gadu pēc uzņemšanas nu ir nonākusi pavisam citā «plauktā» — pasaules kinoklasikas izlasē blakus Orsona Velsa, Alfrēda Hičkoka un Ingmāra Bergmana darbiem. Šādam panākumam nav precedenta Baltijā, un milzīgs prieks, ka to piedzīvojuši sirmie autori — režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis. Pēdējais bijis skeptisks par vizīti Kannās, bet pēc seansa Ir atzīst: «Jūtu, ka ar nazi stenderē jāiegriež robs un šī diena jāatzīmē kā kaut kas labs.» Stenderē negrieziet, bet kalendārā der atzīmēt 23. maiju, kad filmu varēs redzēt uz lielā ekrāna tepat Splendid Palace.
Par krekliem un sirdsapziņām šajā numurā ir vēl, ko lasīt. Re:Baltica kolēģi pēta, kāpēc Latvijā tik švaki iet ar krievu spiegu ķeršanu. Pirmais ir tiesā, otrs cietumā vēl gaida savu kārtu, kamēr Igaunijā tikai pēdējos gados kopš Krimas aneksijas aizturēto ir piecreiz vairāk. Laiks dienestiem reāli atrotīt piedurknes.
Toties laba ziņa no cita valsts pārvaldes gala — jaunā dienesta vadītāja Ilze Znotiņa, kura stāsies pie naudas atmazgāšanas novēršanas, šķiet gatava darbam pēc labākās sirdsapziņas. Atliek iedvesmai nodungot slaveno Četru baltu kreklu rindiņu: «Es zinu tikai to, ka beigtu Napoleonu aprok bedrē, lai tas nesmirdētu, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu», un novēlēt izturību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.