Pirms 25 gadiem pievērsies lopkopībai vectēva mājās Lēdurgas pagastā, Māris Rehtšprehers no paša govju piena sācis ražot itāļu tipa sieru. Standarti atbilst pat Mārtiņa Rītiņa jaunajam tirgum!
Esmu audzis Siguldā, bet pilsēta mani nekad nav saistījusi. Laukos pie vecātēva pavadīju visas vasaras, stāsta Māris Rehtšprehers. Diena, kad viesojamies no vectēva Kārļa pārņemtajā zemnieku saimniecībā Mazlauri Krimuldas novada Lēdurgas pagastā, iegadās lietaina, pagalmā — dubļu jūra. 65 slaucamas Holšteinas melnraibās govis nojumē pakaišos tomēr dzīvo kā oāzē, koptas, mirdzošu spalvu. Mazās telītes — katra savā plastmasas mājiņā ar barības konteineru un dzeramo trauku.
Mazlauru saimniekam laukus nākas pamest divreiz nedēļā, braucot uz Rīgu. Sestdienās viņš dodas uz Kalnciema ielas tirgu, bet ceturtdienās pa veikaliem izvadā savā vārdā nosaukto sieru. Jūnija sākumā būs jāsāk braukt arī piektdienās. «Mārtiņš Rītiņš mūsu sieru uzslavēja, ieaicināja tirgot savā slow food tirdziņā,» lepni pavēsta Māris. «Jau esam Slow food Straupe biedri. Neesam bioloģiskā saimniecība, bet visu ražojam paši no A līdz Z un cenšamies to pēc iespējas zaļāk veikt.»
Būs kūts par pusmiljonu
130 hektāru zemes un 27 hektāri meža — pie šādas rocības ticis Rehtšprehers, kopš 1993. gada sākot saimniekot Mazlauros. Māris bija izmācījies par galdnieku, Siguldā individuālajiem pasūtītājiem ražoja mēbeles. Iemaņas noderēja, uz vecātēva Kārļa pirmskara saimniecības kūts pamatiem uzceļot pirmo Mazlauru kūti.
Viņš piebilst: vecamtēvam aramzeme bijusi nepilni 30 hektāri, 16 hektāri meža. «Vecaistēvs bija baznīcā pie baznīckunga kalpojis vēl puika būdams, pēc tam šeit nopircis zemi. Māju pats pa ķieģelītim uzcēlis.» «Rehtšprehers» vācu valodā nozīmē tiesnesis. Kā sencis ticis pie šāda uzvārda, mazdēls gan nezina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.