Pirms astoņiem gadiem, uzreiz pēc Latvenergo spices pēkšņās aizturēšanas, savā slejā rakstīju šādas rindas: «Kārlis Miķelsons ir inteliģents, kārtīgs saimnieks, kam patīk auto, vīns un rokmūzika. Viņš ir apcietināts aizdomās par naudas atmazgāšanu un mantkārīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Līdz gaismai šajā stāstā vēl tālu, pagaidām spožums tikai no rokudzelžiem.» Tas bija žurnāla Ir divpadsmitais numurs.
Šonedēļ Ir iznāk jau 420. reizi, taču Latvenergo korupcijas sāgā gaisma tuneļa galā joprojām ir tālu. Pamatlietā tikko sākas pirmie soļi tiesā. Bet pirmie spriedumi, kas pieņemti no pamatlietas izdalītās epizodēs, liek sajusties kā Kafkas Procesā. Viens no galvenajiem figurantiem ir pieķerts ar naudas čupu bagāžniekā, kukuļu kasieris skrupulozi fiksējis katra centa kustību, izmeklēšanā ir audioieraksti, liecības un kaudze pierādījumu, tomēr… tie neesot bijuši kukuļi! Jo pirmās instances tiesa dīvainā kārtā secinājusi — kamēr Latvenergo bosi vadīja valsts uzņēmumu, viņi tomēr nebija valsts amatpersonas. Nākamās instances tiesa gan ir sākusi šo absurdu kliedēt.
Protams, tagad zinām daudz vairāk nekā pirmajā šokā pēc aizturēšanām. Arī šajā numurā varat izlasīt, kā izmeklēšanā pa detaļām izjaukta kukuļu saņemšanas un atmazgāšanas mašinērija, kurai cauri izgājuši miljoni eiro. Prāvai kukuļu daļai izmeklēšana gan nenoskaidroja galīgos saņēmējus — aizdomas par politiķiem palika ne apstiprinātas, ne noraidītas. Iespējams, šajā virzienā arī meklējama atbilde, kāpēc Latvijas vēsturē lielākā korupcijas skandāla atšķetināšana velkas tik gausi un lieta apaugusi ar garu bārdu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.