Ar 3. maija pasākumu Liepājā Laiks Ziedonim apbalvošanas ceremonija būs apceļojusi Latvijas jaunās koncertzāles. Jūnijā jauno sezonu sāks dzejnieka muzejs Murjāņos. Fondam Viegli piemīt Ziedonim raksturīgais nemiers, tas plāno atvērt muzeja filiāli arī Vecrīgā, saka radošais direktors Goran Gora
Tie ir pludiņi. Kāpēc pludiņam ir sarkans galiņš? Lai var redzēt, ka kaut kas ir pieķēries, piecopējies. Mūziķis Goran Gora alias Jānis Holšteins-Upmanis smejoties komentē adīto sarkano micīti, kas viņam galvā mūsu tikšanās brīdī. «Tas ir prāta stāvoklis.» Tādas pašas cepures pirms mēneša Imanta Ziedoņa fonda Viegli astotajā dzimšanas dienā nēsāja arī kolēģi Jānis Strapcāns un Renārs Kaupers. Dziedāja angliski pārtulkotās Ziedoņa dziesmas no trim Viegli albumiem, kas apkopotas krājumā The 1001st Blackish-Blue Night — Tūkstošpirmā melni zilā nakts. Pēc tam tās skanēja gan Londonas grāmatu gadatirgū, gan Latvijas vēstniecībā Lielbritānijā, Ukraiņu sociālajā klubā Londonā un Daugavas vanagu mītnē Straumēni Lesterā. «Oktobrī taisāmies uz Frankfurtes grāmatu tirgu,» Jānis piemin arī Krāsainās pasakas un Epifānijas, kas angliski lasošos sasniegs ar ES programmas Radošā Eiropa atbalstu.
Aizvedis meitu uz bērnudārzu, Goran Gora no Maskačkas, kur dzīvo ar ģimeni, atskrējis pabrokastot MiiT Coffee. Mīļa iestāde, vaļā jau no astoņiem.
Mūziķis cienījamo laikabiedru pirms desmit gadiem gan iepazina dzīves periodā, kad veselība tam vairs neļāva doties kafejnīcu klejojumos. Goran Gora piemin draugu kopu Mazā kavalērija, Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupas tradīciju turpinātājus. «Mēs, kādi 20—30 cilvēki, satikāmies ar Imantu Majoros, Saeimas vasarnīcā. Atvadoties viņš ar visiem sarokojās. Man ieskatījās acīs, teica — sen neesam tikušies! Jaunam gurķim (man bija 24), pirmoreiz satiktam cilvēkam: sen neesam tikušies… Tā bija atmošanās seruma trieciendeva, forši!»
Goran Gora tobrīd aizrāvies ar ārzemju tūrēm, saņēmis komplimentus par angliski sacerētajiem mūzikas albumiem. «Ārkārtīgi vilinošs laiks. Bija sajūta — Latvijā taču nekas nenotiek, tik maza valstiņa! Bet te pēkšņi attapos liela cilvēka priekšā, kurš tikai ar savu esību vien ir iespaidojis ja ne veselas tautas, tad vismaz kādas sabiedrības daļas domāšanas veidu un sirdsapziņu. Sapratu, ka Latvija tomēr ir milzīga, te tik daudz kas notiek. Tā kļuvu par pārliecinātu… es nesauktu to par patriotismu… kļuvu par savējo.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.