Spārnotais streiks • IR.lv

Spārnotais streiks

Pauls Raudseps

Ja proletariāts nav gatavs sevi aizstāvēt, to gatavs darīt celtniecības lielkapitāls

Nākamnedēļ 1. maija vakarā daudzi Latvijas iedzīvotāji noskatīsies TV ziņās vai izlasīs portālos, kā kārtējo reizi darba svētkos anarhisti Atēnās sadedzinājuši kādu mašīnu vai desmitiem tūkstošu cilvēku iet demonstrācijās pa Londonas, Džakartas, Buenosairesas, Stambulas vai pat kapitālisma citadeles Ņujorkas ielām. Sevišķi asas konfrontācijas gaidāmas Parīzē, kur jau pagājušajā gadā pār policiju lija bruģakmeņu un Molotova kokteiļu lietus, bet šogad Francijas prezidents Makrons nostājies uz kara takas pret spēcīgajām dzelzceļnieku arodbiedrībām un jau kopš aprīļa sākuma valsti pārņēmusi streiku kustība.

Tiem, kas atceras, kā «proletariāta avangards» — padomju nomenklatūras rumpīši — sveica darba tautu maija svētkos, visa tā sarkankarogotā jezga izraisa mērenu alerģiju. Pēc ziņām tipiskais Latvijas iedzīvotājs izslēgs televizoru un atviegloti nopūtīsies, ka pie mums tā nenotiek.

Un jau nākamajā dienā atkal ar rūpēm klausīsies kārtējās satrauktās runas par darbaspēka trūkumu Latvijā. It kā šīs divas lietas — darbinieku protestu un darba roku trūkums — nebūtu savstarpēji saistītas.

Latvijā strādnieki neprotestē. Viņi aizbrauc.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu