Dažu gadu laikā Rimants Liepiņš izveidojis vienu no skaistākajiem tautas sporta pasākumiem Latvijā, kura dēļ visi šejienes taku skrējēji tiek saukti par stirnu bukiem
Lielai daļai Latvijas skrējēju jaunais gads, gluži kā pagānu laikos, sākas pavasarī. Tikai ne ar saulgriežiem, bet ar taku skrējienu seriāla Stirnu buks pirmo posmu. Tā gaidas nav salīdzināmas ne ar Ziemassvētku, ne pirmsjāņu laiku. Viegls satraukums mijas ar uztraukumu, vai fiziskā forma ir piemērota Latvijas augstākajiem pauguriem. Izskrienot piemājas parku vai mežu ceļus, noteikti gadās sastapt vēl kādu skrējēju, kuram samājoties jāpajautā: «Buks?» Parasti skan atbilde: «Jā!»
Pērn tika saskaitīti 7253 Stirnu buka ciltij piederīgo, kuri sezonas laikā skrēja vismaz vienā no septiņiem posmiem. Šāgada pirmajam posmam Tērvetē pieteikušies jau četrarpus tūkstoši, kas ir par tūkstoti vairāk nekā pērn visvairāk apmeklētajā posmā un desmitkārt pārsniedz dalībnieku skaitu pirmajās buku sacensībās 2014. gadā. «Buks» ir kļuvis par sugas vārdu, kas apzīmē latviešu taku skrējēju.
Arī vārds «lēkt» ieguvis vēl vienu nozīmi — skriešana pa augstākajām Latvijas vietām mežos un pļavās, lecot pāri kritalām, grāvjiem un avotiem. «Vai tu pagājušajā gadā lēci Korneti?» prasa viens buks otram, un abi saprot, ka tālāk var virpināt sarunu par grimšanu dubļos, krampjiem kājās, izmisīgo rāpšanos pilskalnā un vēlmi pēc finiša sakņupt un aizmigt lietū un sūnās. Bet, lai kā buki šķendējas, mēģinot pievārēt augstienes, ieraugot trases malā Rimantu Liepiņu, visi māj, uzsit viņam uz plecu un saka «paldies». Viņš pirms četriem gadiem kļuva par Stirnu buka ciltstēvu, ap viņu izveidojusies azartisku cilvēku komanda, kas rīko skriešanas seriālu pa Latvijas ainaviski skaistākajām vietām.
«Fāterīšu» priekšzīme
Četru gadu pieredze Rimantam ļauj saglabāt rāmumu pirms starta. Posmam Tērvetē pieteicies rekordliels dalībnieku skaits, bet Rimants zina, ka nākamajos posmos tas saruks. Līdz baltkvēlei nokaitētā vēlme joņot atslābs, kad būs izskriets Rīgas maratons, kas, savākdams vairāk nekā 18 tūkstošus dalībnieku, ir populārākais Latvijas skrējēju pasākums. Rimants arī zina, ka ap 40% izvēlēsies skriet Zaķa distanci, kas ir no 10 līdz 13 kilometriem. Pārējie dalībnieki vienmērīgi sadalās pa citām distancēm, kuru nosaukumus Rimants kopā ar draugiem izdomāja, pirtiņā sēdēdams, — Susurs (kilometru gara distance vismazākajiem), Vāvere (4—6 km iesācējiem un skolēniem), Stirnu buks (18—23 km pieredzējušiem skrējējiem) un Lūsis spēcīgākajiem, viņiem distances garums var sasniegt 35 km.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.