«Ir vajadzīga tūlītēja reforma, jo jauni ārsti būs tikai pēc desmit gadiem,» saka Ņikita Bezborodovs, kurš vada rezidentūru bērnu psihiatrijā. Daudzu pacientu problēmas netiek pamanītas, jo trūkst speciālistu
Brokastis pirmdien deviņos no rīta Index Cafe sākas ar kruasānu man un jautājumu ārstam, kāpēc viņš strādā Latvijā. Ar savu pieredzi Londonas Karaliskajā koledžā un Modslija hospitālī, kur ir lielākais psihiatrijas izpētes institūts pasaulē, viņš ārzemēs pelnītu krietni vairāk. Ņikita Bezborodovs atzīst, ka ik mēnesi saņem kādu zvanu no kompānijām, kas meklē mediķus Skandināvijai. «Latvijā man ir vislielākā iespēja kaut ko ietekmēt, mainīt, palīdzēt lielākam skaitam cilvēku, nekā vienkārši sēžot Zviedrijā labi iekārtotā praksē,» saka Bezborodovs, kurš vada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihiatrijas klīniku Gaiļezerā un ir rezidentūras programmas vadītājs bērnu psihiatrijā Rīgas Stradiņa universitātē. Un kāda veiksme medijiem — viņš drosmīgi komentē gan novecojušo medikamentu lietošanu bērnunamos, gan psihoneiroloģiskās slimnīcas Ainaži metodes. Tajā pašā laikā smaidīgs un ar košu tauriņu pie kakla pērn Ziemassvētkos LNT labdarības akcijā Eņģeļi pār Latviju iedvesmojoši stāstīja, kas ir autisms. Specializējies garīga rakstura un uzvedības traucējumu agrīnā atpazīšanā, tāpēc ir īstais brīdis sarunai — 2. aprīlī pasaulē atzīmē Autisma dienu. Latvijā šo diagnozi pamana krietni par vēlu.
Par bērnu psihiatru Bezborodovs izlēma kļūt, jo «smadzenes — tas ir tik interesanti!». «Nevar salīdzināt ar aknām, kas ir trīs šūnu tipi. Sirds? Vienkārši — pumpis. Nieres — arī nekā tāda tur nav,» smejas ārsts. Specializēties bērnu psihiatrijā izvēlas ļoti maz topošo mediķu, arī problēmas Ainažos ir cieši saistītas ar resursu trūkumu. «Latvijā tā ilgstoši atstāta novārtā. Algas tik zemas, ka daudzi aizbrauc uz ārzemēm.» Šobrīd ir sertificēti 49 bērnu psihiatri, taču profesijā strādā ap 30. «Līdz šim ministrijai nav bijis konkrēta plāna, tāpēc turpmākos desmit gadus nebūs jaunu bērnu psihiatru,» lēš Bezborodovs. Viņš redz, cik maz šo virzienu izvēlas rezidentūrā, jo vada to. «Sešu studiju gadu laikā ir desmit semināru psihiatrijā un tikai viens — bērnu psihiatrijā. Par maz. Kā parādās jauna studiju grupa, es kā tādā murkšķa dienā — izlienu un stāstu vienu un to pašu.»
Veselības ministrija atzīst problēmu, bet risinājumu nesniedz. «Ir vajadzīga tūlītēja reforma,» uzskata Bezborodovs un iesaka mācīt jaunas medicīnas māsas par psihiatrijas māsām. Augsti kvalificētām, ar labu atalgojumu. «Lai neskrien desmit darbos pelnīt iztiku.» Piemēram, autisma vai Dauna sindroma gadījumā liela daļa ārstēšanas esot sociālā komunikācija un darbs ar uzvedību. Medikamentu loma šajās diagnozēs ir maza daļa, jo darbs balstās uz psihosociālo rehabilitāciju komandā: psihiatrs, audiologopēds, ergoterapeits, psihologs, fizioterapeits. Tādas komandas vajadzētu visā Latvijā.
Ar vārdu «reforma» Bezoborodovs domā arī bērnu psihiatrijas pacientu aprūpi. «Latvijā viss vēsturiski organizējies ap stacionāriem — gultām. Un to mums, salīdzinot ar citām valstīm, ir daudz. Tādai iestādei kā Ainaži, kur ilgstoši atrodas bērni, nevajadzētu pastāvēt.» Ja būtu iespēja saņemt palīdzību ambulatori, bērni līdz Ainažiem nenonāktu. Laikus pamanītus uzvedības traucējumus var labot bez medikamentiem. Līdz šim ES nauda esot izmantota, lai atjaunotu psihiatrijas slimnīcu telpas. «Bet sienas neārstē. Esam lielā krīzē, un tā padziļināsies. Bērnu psihiatra vidējais vecums ir liels, un jaunie neizvēlas šo specialitāti.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.