Bez mūzikas, ar olām

Lieldienu nedēļai Rīgā varas iestādes noteica striktus izklaižu ierobežojumus, bet tirgotāji cēla olu cenu

Viena no lietām, kas mainījās pēc vācu okupācijas varas nostiprināšanās Vidzemē, bija telpu piederības jautājumu sakārtošana pilsētās. Piemēram, marta beigās savas telpas Cēsīs atguva pilsētas ģimnāzija un reālskola. Līdz vācu karaspēka ienākšanai pilsētā tajās bija izvietotas krievu armijas lazaretes. Taču liela daļa lēmumu nebūt neliecināja par pretimnākšanu vietējiem iedzīvotājiem. 28. martā Valmieras komandants paziņojis, ka visi iesniegumi, paziņojumi, apliecības un lūgumraksti no pagastu skolu un citām iestādēm, kā arī atsevišķām personām komandantūrai iesniedzami tikai vācu valodā.

25. martā sākās Lieldienu nedēļa. Šajās dienās līdz pat 17 grādiem silto laiku atkal nomainījis sals, un naktī Rīgā temperatūra nokrita līdz pat mīnus septiņiem grādiem. Varas iestādes šai nedēļai bija sarūpējušas īpašus kārtības noteikumus. Jau no pirmdienas līdz sestdienai bija aizliegts: muzicēšana ielās un citās atklātās vietās, nez kāpēc arī maiznīcās; teātra izrādes un koncerti, ja sarīkojumiem «nav nopietns mākslas vai reliģijas raksturs»; izrādes kinoteātros; arī «deju izpriecas pat privātos namos». Piektdienā, svētdienā un nākamajā pirmdienā bija ierobežota laikrakstu izdošana.

Kā pretimnākšana iedzīvotājiem svētku dienās nedēļas nogalē jāmin komandantstundu sākuma pārcelšana Rīgā uz pusnakti un tramvaju kursēšanas paildzināšana par divām stundām līdz plkst. 10 vakarā.

Cilvēki iespēju robežās gatavojās Lieldienu svinēšanai, veikalnieki Rīgā bija īpaši bagātīgi iekārtojuši savu pārdotavu skatlogus. Pirms Lieldienām vistu īpašnieki un tirgotāji bija pietaupījuši olas, lai tās pārdotu tieši uz svētkiem, taču jau par stipri augstākām cenām — viena ola varēja maksāt līdz pat 50 kapeikām. Tas, protams, izraisīja zināmu neapmierinātību pircējos.