Zinātnes nākotne • IR.lv

Zinātnes nākotne

Ēvalds Urtāns. Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Ieva Jakone

20 sekundes, 20 slaidi. Tāds bija ierobežojums konkursa Research Slam finālistiem — septiņiem dažādu augstskolu doktorantiem, lai atraktīvi un saprotami pastāstītu par saviem pētījumiem, kas paši par sevi jau liek elpai aizrauties. Iepazīstinām ar trim jaunajiem zinātniekiem

Ēvalds Urtāns grib radīt robotu mājkalpotāju

Grūti noticēt, ka Ēvalds nav izklaidētājs ar skatuves pieredzi. Ar fiziķim Vjačeslavam Kaščejevam līdzvērtīgu harismu viņš savaldzinātu pat neprašu. Ne tikai ar aizrautīgo runas veidu, bet arī neparastajām idejām. Zinātnieks cer, ka paša izstrādātais mākslīgā intelekta algoritms kādreiz nākotnē palīdzēs radīt robotu mājkalpotāju, kas pratīs iztīrīt māju, izmazgāt tējas krūzītes, ielikt mazgāties netīrās drēbes un apdarīt citus darbus. Būtībā Ēvalds grib radīt Roziju — mājkalpotāju robotu no savulaik populārā futūristiskā animācijas seriāla Džetsoni.

«Mums ir matemātiskais modelis, kas uzņem datus par to, ko viņš redz. Iedomājies, ka tas ir robots. Viņš redz to, ko mēs redzam. Viņam ir dotas darbības. Ja viņam ir roka, viņš var kaut ko pacelt, ja viņam ir skaļrunis, viņš var runāt. Starp datiem, kas ienāk un iziet ārā, ir matemātiskais modelis. Tu izdomā mērķi, ko gribi, lai robots dara, bet nesaprogrammē viņu pa solīšiem — pārvietojies 10 cm uz priekšu, tad pa labi… tā darīja agrākos laikos,» stāsta Ēvalds. Mācoties no savām kļūdām, robots atrod vispareizāko un efektīvāko veidu, kā izpildīt savu uzdevumu. Lai saprastu, vai darbs paveikts labi, lietotājs tam sniedz savu novērtējumu. Vai robots pats izdomātu pienākumus, kas jāizdara? Vai iedomātos noņemt pūkas no džempera? «Tas atkarīgs no tā, cik abstrakti aģents domā. Ja mērķa funkcija ir turēt māju tīru, tad viņš izdomātu veidus, kā ieraudzīt, kur ir netīrs. Atpūkotu arī tavu džemperi,» skaidro zinātnieks.

Lai izveidotu šādu komplicētu robotu, būtu nepieciešami gadi desmit. Taču Ēvalds ir pārliecināts, ka tuvākajā laikā varētu uztaisīt tādu robotu, kam ir ierobežotākas funkcijas. Viens novāktu traukus, otrs saliktu drēbes veļasmašīnā.

Robotu trenēšanu Ēvalds veic pie datora. Kad tie iemācījušies izpildīt savus pienākumus virtuālā telpā, ar nelielām papildu mācībām tie ir gatavi arī īstajai dzīvei. Vienā no treniņiem Ēvalds pārbaudīja aģentu spēju iziet no plaša labirinta. «Vari mūžību maldīties un neatrast izeju, ir jāizdomā plāns. Vai tu vienmēr zini, kā iziet labirintu?» Ēvalds pārtrauc stāstu un strauji pievēršas man. Pakratu galvu. «Tu turies pie vienas puses. Tas būtu fantastiski, ja aģents pats iemācītos šādu stratēģiju. Manējie to neiemācījās, viņi iemācījās neatgriezties vietās, kurās jau bijuši un, ja tālumā ieraudzīja durvis, gāja uz tām,» zinātnieks par virtuālajām radībām runā gluži kā par baltām laboratorijas pelītēm. Lai apgūtu, kā vislabāk izspēlēt spēli, aģentam vajadzīgi kādi simt miljonu mēģinājumu, kuru laikā tas mācās. Ar jaudīgo Rīgas Tehniskās universitātes superdatoru tas prasa tikai diennakti laika.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu