Filmēt netveramo

Pirmo reizi mūžā veidojot filmu par bērniem, operators un režisors Ivars Seleckis (83), tāpat kā daudzās iepriekšējās lentēs, rāda to, kas nav vārdiem izstāstāms

Latvijas kino ikona. Viens no Latvijas kinovēstures veidotājiem, kurš joprojām aktīvi strādā. Šķiet, ka cilvēkam, kuru raksturo šādiem vārdiem, būtu grūti savā darbā atrast ko pirmreizēju — tik daudz jau ir izdarīts un piedzīvots. Taču, veidojot dokumentālo filmu Turpinājums, operators un režisors Ivars Seleckis daudz ko izdarīja pirmo reizi. Viņš ir veidojis desmitiem filmu, bet nevienā no tām nebija pievērsis īpašu uzmanību bērniem. Filmā Turpinājums izsekots piecu pirmklasnieku skolas gaitām, sākot no 1. septembra svinīgām uzrunām, ko 2015. gadā pavadīja skaļi lietus plīkšķi, līdz pat pēdējai saulainajai dienai pirms vasaras brīvdienām.

Šī filma ir arī pirmā, kurā Seleckis ir tikai režisors — līdz šim visās paša režisētajās filmās viņš bija stāvējis arī aiz kameras, taču šoreiz operatora darbs uzticēts Valdim Celmiņam. Latvijā Turpinājums pirmizrādi piedzīvos 22. martā, starptautiski — aprīlī Šveicē, Nionas dokumentālā kino festivāla Visions du Reel konkursā Grand Angle.

Uz interviju Seleckis ierodas, kā vienmēr, uzvalkā, melnā beretē un ar labi koptu, sirmu bārdu. Daudz stāsta par filmas Turpinājums varoņiem, atsaucot atmiņā kinokritiķu rakstīto, ka Seleckis mīl cilvēkus, par kuriem stāsta savās filmās. Tieši šīs empātijas dēļ viņa veidotā Šķērsiela 80. gadu beigās tika apbalvota ar pasaulē nozīmīgākajām dokumentālā kino balvām. Redzēs, kā skatītāji uztvers filmu par pieciem pirmklasniekiem.

Kāpēc, būdams jau astoņdesmitgadnieks, nolēmāt veidot filmu par bērniem?
Latvijā līdz neatkarības atgūšanai neviena paaudze nebija izaugusi, svešas varas neietekmēta. Varbūt šai paaudzei tas izdosies? Ir ideja pēc dažiem gadiem atkal veidot filmu par šiem bērniem un viņu dzīvi.