Kultūras ministrija jau trešo reizi pēc kārtas uzstājās ar Grābekļu deju
Pietrūka tikai kailo torsu un polinēziešu bambusa lāpu, lai apliecinātu, ka tas ir īsteno letiņu organizēts pasākums.
Nacionālās apvienības triecienzeļļi jau piektdienas vakarā ieņēma vietas rindās pēc Dziesmusvētku biļetēm un soctīklos priecājās par iespēju pavadīt veselu nakti «kopā ar tautu».
Rīta pusē vēl parādījās pa smaidošai sejai — re, es arī kā cilvēks parastais stāvu rindā! —, tomēr jau pēc vienpadsmitiem gandrīz visi lāpneši nolēma vairs sevišķi neizgaismoties.
Jau trešos Dziesmusvētkus pēc kārtas biļešu pārdošana likās speciāli noorganizēta, lai parādītu, ka latvietību iespējams apliecināt tikai ar ciešanām. «Dziesmu un deju svētku biļešu tirdzniecība ir ļoti sāpīgs process gan svētku rīkotājiem, gan iedzīvotājiem» — ar kapličas kluso patosu kultūras ministre Dace Melbārde (NA) sāka savu nākamajā dienā izplatīto paziņojumu, un šī jau ir otrā reize, kad par spīdzināšanu ar biļetēm ir atbildīga ministre no Nacionālās apvienības. Varbūt tāpēc Raivis Dzintars no Siguldas vairs neturpināja rakstīt feisbukā, ka dzīvā rinda ir pati taisnīgākā no biļešu sadales formām, un tā arī neuzzinājām, vai Jānis Dombrava Smiltenē tika pie kādas biļetes vai ne. Diez vai viņu sajūsmu par šādu padomju laiku recidīvu saprastu Rīgā pie VEF kultūras pils stāvošie, kur, kā ziņo LETA, pirmajās trijās tirdzniecības stundās Biļešu paradīzes kase bija paspējusi apkalpot mazāk nekā četrdesmit cilvēku, bet pievakarē, kad biļetes uz galvenajiem pasākumiem jau sen bija izpārdotas, vēl pacietīgā nolemtībā stāvēja vairāki desmiti, cerot uz kādām pēdējām drupačām no svētku galda.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.