Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane (1922—2018) padomju gados bija mūsu «logs uz Eiropu» — pasaules mēroga personība ar skaidru skatu uz dzīvi un cilvēkiem
Ja Berlīnē izkāpj no U1 līnijas pieturā Prinzenstrasse un pa to pašu Prinča ielu iet garām parkam ar peldētavu, nogriežas pa labi, tad drīz vien ir klāt namu ieloks. Viens no tiem ir Johanniterštrāse 3 — pie ārdurvīm, sameklējot zīmīti «Dr. Valentina Freimane», jāzvana, un taps atvērts. Daži pakāpieni uz augšu, garš, tumšs gaitenis, bet vienās durvīs jau stāv Valentīna Freimane. To ceļu un galamērķi zina daudzi, jo, arī dzīvodama Berlīnē, viņa gribēja zināt par visu, kas notiek Latvijā, gaidīja ciemiņus un kāri izprašņāja.
Tā sagadījās, ka pēdējo sešu gadu laikā arī man bija gods un prieks sēdēt pusotristabas dzīvoklīša dziļajā dīvānā, dzert tēju — un noteikti arī drusku konjaku! —, sarunāties, bet galvenais — klausīties. Reizēm ar mērķi sagatavot kādu publikāciju, citreiz ierakstot viņas stāstus nenoskārstai vajadzībai. Pa šiem gadiem ierakstu salasījies visai daudz. Šis tas, visticamāk, paliks tikai «iekšējai lietošanai».
Te būs daži no stāstiem. Par cilvēkiem, kuriem bijusi izšķiroša loma Valentīnas Freimanes dzīvē, un arī par tiem, kuru liktenī nozīmīga bijusi tikšanās ar viņu.
Tādu stāstu varētu izstāstīt ļoti daudzi. Jo savā garajā mūžā Valentīna Freimane ir atstājusi dziļu nospiedumu neskaitāmu cilvēku domās un arī liktenī. Viņa apbrīnojami prata pievilkt cilvēkus un paturēt savā tuvumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.