Pirms simt gadiem Somijā uzliesmoja asiņains un nežēlīgs pilsoņu karš. Dzīvību zaudēja desmitiem tūkstošu, ieslodzītie mira bada nāvē, pat pusaudžiem tika izpildīts nāvessods. Kā pēc tam saliedēt sabiedrību, kuru sašķēlis tāds naids?
Helsinku strādnieku armija 1918. gada 26. janvārī bija ieņēmusi pozīcijas Siltsāri rajonā, tikai pāris kilometrus no galvaspilsētas sirds. Tā gaidīja signālu.
Krievijas impēriju tobrīd bija pārņēmis pilsoņu karš. Tikai divus mēnešus agrāk, pasludinot neatkarību, no tās atšķēlās Somijas lielhercogiste, līdz tam impērijas autonomais reģions. Iepriekšējās vēlēšanās parlamentā vairākumu bija zaudējis kreisais spārns, kuru pārstāvēja sociāldemokrāti, un tagad Somijas valdību kontrolēja konservatīvi labējās partijas. Ļeņins mudināja somu kreisos sacelties. Politiskā vardarbība, kas uzliesmoja vispārēja streika laikā novembrī, pierādīja, ka mērenie spēki vairs nekontrolē Somijas darbaļaužu kustību.
Tieši šādos apstākļos Siltsāri rajonā izvietotās pusmilitārās sarkano vienības bija gatavas dot izšķirošu triecienu, lai paši tiktu pie varas nupat izveidotajā valstī. Un tas sākās pulksten 11 vakarā — Helsinku Strādnieku nama tornī tika iedegts sarkans lukturis. Tas bija signāls revolūcijas sākumam.
Šie sarkanarmieši ātri pārņēma stratēģiski svarīgākos objektus Helsinkos. Valdības locekļiem vispirms izdevās aizbēgt un paslēpties, taču vēlāk viņi tika arestēti. Kad tā dēvētā Baltā gvarde, kura pārstāvēja konservatīvi labējo intereses, sāka pretsitienu sarkanajiem, nežēlīgs karš ātri vien pārņēma visu valsti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.