Zudušā meklējumos

Mākslas vēsturnieka Jāņa Kalnača mēģinājumi noskaidrot, kas noticis ar represēto un emigrējušo latviešu mākslas darbiem, noslēdzies ar apjomīgu pētījumu par Latvijas izlaupīšanu

Milda Brehmane-Štengele bija viena no nedaudzajām Nacionālās operas solistēm, kura kara beigās neemigrēja. 1945. gadā kādā janvāra naktī Smerš (sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes) karavīri viņu apcietināja. Pēc tam, kad LPSR formālais vadītājs Augusts Kirhenšteins PSRS iekšlietu komisāram un ilggadējam čekas vadītājam Berijam aizlika vārdu par operdziedātāju, viņu tā paša gada jūnijā atbrīvoja. Taču dzīvokļa, kur atgriezties, vairs nebija. To bija ieņēmis toreizējais Rīgas pilsētas garnizona komandants. Fotogrāfijas un partitūras ar pasaulslavenu diriģentu norādēm sadedzināja. Bet dārglietas, gleznas, aptuveni 200 grāmatu, tāpat fotoaparāts un VEF radiouztvērējs — viss bija pazudis.

Vidzemes augstskolas profesors Jānis Kalnačs uzgājis zudušo mantu sarakstu, kurā uzskaitītas 408 lietas. Kas ar tām noticis, nav zināms. Mākslas vēsturnieka izpētītie mantu aprakstīšanas akti liecina, ka visaugstāk padomju varas pārstāvji vērtēja mēbeles un tehniku, bet gleznas nereti uzlūkotas kā nevērtīgas lietas, kas raksturotas ar tādiem vārdiem kā «vienkārši puķes» vai «vairākas bildes vienkārši».

Jāņa Kalnača pētījums Rīgas dzīvokļu «likumīgā izlaupīšana» ir pirmais darbs, kurā ar vislielāko rūpību pētīti līdz šim zināmi, bet neizpētīti pēckara notikumi — pamesto dzīvokļu izsaimniekošana. Kalnača kā zinātnieka interesi vienmēr ir piesaistījušas citu pētnieku neievērotas tēmas, piemēram, 90. gados piemirstais Kārlis Padegs, vācu okupācijas laika māksla. «Ir tēmas, kuras šķietami nevienam nevajag, un tad es varu tās papētīt,» saka Kalnačs.

Uz grāmatas vāka ir fotogrāfija, kurā redzams mākslas muzeja direktors Arturs Eglītis un LPSR Mākslas lietu pārvaldes priekšsēdētājs Fricis Rokpelnis. Kāpēc?
Fricis Rokpelnis, dzejnieka Jāņa Rokpeļņa tēvs, pēckara padomju Latvijā bija tāds kā kultūras ministrs.