Labs laiks kritikai

Normunda Naumaņa balvas kritikā laureāte Anda Baklāne (37) par to, kāpēc šaubas ir domājoša cilvēka normālstāvoklis

Izvēloties intervēt šī gada Normunda Naumaņa kritikas balvas laureāti Andu Baklāni, man bija divējādas izjūtas. Prieks, ka Baklānes 2017. gada publikācijas — dzejas vērtējumi kultūras izdevumā Domuzīme, kā arī interneta portālā Satori — guvušas atzinību. Baklānei ir maģistra grāds filozofijā, un patlaban viņa strādā pie disertācijas literatūrzinātnē. Tomēr — un tā bija iecerētās intervijas ēnas puse — man radās vēlēšanās Naumaņa balvas dibinātājus aicināt uz pārdomām, kādēļ viņi turpina uzturēt tāda medija prestižu, kurš Rīdzenes sarunu ierakstos parādās kā oligarhu kontrolēts. NN Nakts balvu pasniegšanas ceremonija norit jau trešo gadu, viens no tās informatīvajiem atbalstītājiem ir laikraksts Diena.

Jāatgādina, ka Normunda Naumaņa biedrību, izcilajam teātra kritiķim aizejot mūžībā, pirms trim gadiem nodibināja viņa draugi un kolēģi. Biedrības valdes priekšsēdētāja ir Sarmīte Ēlerte. Balvas izveidošanas mērķi bija vairāki, starp tiem arī kvalitatīvas literatūras un mākslas kritikas popularizēšana, kā arī kritiskās domāšanas veicināšana.

Kad intervijas laikā Baklānei bilstu par savām pretrunīgajām izjūtām, viņa atbild, ka nebija uz to palūkojusies šādā veidā. «Es šo balvu ar Dienu nesaistu vispār — varbūt savā šaurpierībā,» viņa ir vaļsirdīga. «Man šī balva asociējas ar brīdi, kad nomira Normunds Naumanis un Sarmīte Ēlerte runāja par to, ko darīt ar viņa bibliotēku. Tā tika uzdāvināta Nacionālajai bibliotēkai, 4. stāvā ir viņa plaukts.» Baklānei ar to ir sakars — viņa strādā Nacionālajā bibliotēkā, ir Konrāda Ubāna mākslas lasītavas vadītāja. Kā vislabāko vietu intervijai literatūras kritiķe iesaka tieši Nacionālo bibliotēku. Tiekamies darbdienas beigās, vietējā ēdnīcā paņemam divas tasītes ne pārāk garšīgas kafijas. Grīdas uzkopšanas tehnikai dūcot, sākam sarunu. Vai Baklānes pašas kā lasītājas pieredzes laukā ir kāds darbs kritikā — eseja, recenzija, zinātniskā izpēte —, par ko viņa var teikt, ka tas bijis vērtīgāks par literārajiem darbiem, kurus analizē? «Rolāna Barta darbi,» pēc īsas pauzes literatūras kritiķe atbild. «Pat ja es vairs neesmu sajūsmā par Barta teorijām, kad biju jauna, viņa darbus lasīju, un likās, ka tie piedāvā jaunu, daudzsološu struktūru, kā lūkoties uz literāriem darbiem.» Kā piemēru Baklāne min Barta darbu Teksta bauda, 2012. gadā tas iztulkots arī latviski. «Jebkuram cilvēkam, kuram patīk lasīt, šis darbs ir kā meditācija par tekstu lasīšanu.» Kāpēc Barta rakstītajam viņa vairs neuzticas? «Kad cilvēks ir jauns, viņam ir ilūzija, ka kāda teorija var piedāvāt galīgo risinājumu, kā mēs turpmāk pētīsim literatūru. Ar laiku saproti, ka tā nav. Tas nav slikti, tā vienkārši notiek — nemitīgi mutējas jaunas [literatūrkritikā notiekošās] variācijas un kombinācijas. Barts nebija izcils zinātnieks teorētiķis. Viņš bija asprātīgs, interesants esejists un, nopietnākas idejas pārtulkojot saprotamā formā, nogādāja tās līdz lasītājiem (zinātnieki to ne vienmēr izdara).»

Vai viena no laba kritiķa profesionalitātes šķautnēm nav tieši neuzticēšanās teorijām līdz galam, šaubu klātbūtne, analizējot romānu, stāstu, dzeju? «Jā, varbūt šeit varam runāt plašāk par populāro nošķīrumu: konservatīvs un liberāls pasaulskatījums,» Baklāne atbild. «Progresīvo ideju aizstāvim nekad nešķitīs, ka kāda teorija ir pēdējā patiesības instance. Savukārt konservatīvajam šķitīs, ka kāda teorija nemitīgi jānostiprina.» Pēc viņas domām, šaubas ir normālstāvoklis, kādā kritiķim un, iespējams, cilvēkam vispār attiecībā pret pasauli jāatrodas.