Nekas nav tā, kā izskatās — latviešu teātra leģendas Eduarda Smiļģa dzīves ceļā divas rūpīgas pētnieces atradušas faktus un parādījušas kontekstus, kas līdz šim nebija izcelti
Teātris ir gaistoša māksla, bet cilvēku atmiņa — īsa. Diez, cik daudzi no Jaunā Rīgas teātra apmeklētājiem zināja, kas īsti ir tas sirmais vecis, kas no Lāčplēša ielas ugunsmūra ekstātiski raugās pāri horizontam? Ir taču pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš Eduarda Smiļģa, visu laiku varenākā latviešu režisora, nāves. Tāpēc īsti laikā nāk divu teātra vēstures pētnieču Ritas Rotkales un Agras Straupenieces kopīgi uzrakstīta grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886—1966. Jo leģendas ir ne tikai jārada, bet arī jāuztur. Kā uguns.
Viņš sēja garu
Kāpēc mums šodien būtu jāzina, kas ir tas vecis no fotogrāfa Gunāra Bindes 1965. gadā tapušās bildes? «Tāpēc, ka viņš ir vienīgais latviešu režisors, kurš ir radījis savu teātri un noteicis tā virzību vairāk nekā 40 gadus. Tāpēc, ka viņš sajuta laika prasību, bet gāja tai pa priekšu,» atbild Rita Rotkale. «Viņš dzīvoja ārkārtīgi mainīgā pasaulē, pie dažādām varām, un spēja mainīties laikam līdzi. Pašās dzīves beigās, kad šī spēja — just laiku un apsteigt to — zuda, viņš sabruka.»
«Tāpēc, ka viņa galvenais uzdevums bija sēt garu,» saka Agra Straupeniece. «Ieklausies tajā vārdā: sēt! Ja tu sēj, tu domā uz priekšu. Tu rēķinies ar visu, kas var notikt, bet zini — tev būs raža. Ko mēs šodien varam pateikt par viņa režiju?… Bet mēs varam redzēt gara sēšanu. To lielo mērķi, to vertikāli. Jo gars ir cilvēka domu pasaule, iekšējā vērtību sistēma un priekšstats par to, kādai vajadzētu būt pasaulei, lai tā būtu laba.»
Grāmata ir tik smiļģiska, cik vien tas iespējams. Sākot ar nosaukumu: divi lielie burti «ES» jau ilgi pirms kļūšanas par Eiropas Savienības latvisko saīsinājumu bija Smiļģa firmas zīme — pašapziņas apliecinājums. Tā viņš parakstīja savas skices, zīmītes, režijas eksemplārus. Lappušu kantes ir apcirstas — jo tādas bijušas arī Smiļģa grāmatas: viņš necieta nolocītus stūrus un, līdzko lapa vairs nelikās kārtīga, nežēlīgi ar kabatas nazi nogrieza «cūkausis».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.