Ar Švarcenegera brillēm • IR.lv

Ar Švarcenegera brillēm

3
Santa Meikulāne. Foto — Jānis Pipars, Picture Agency
Anda Burve-Rozīte

Ja Santa Meikulāne būtu piedzimusi valstī ar lielāku ekonomisko stabilitāti, viņas izvēle 90. gados pēc Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas, kur mācījās stikla māk-sliniecisko apstrādi, būtu restaurācija. Stiprā un strādīgā Latgales zemnieku dzimtā uzaugusī Santa strādātu ar vitrāžām baznīcās un muižās. Taču iznāca citādi — viņa sāka studēt vides dizainu Latvijas Mākslas akadēmijā un drīz vien atrada darbu itāļu mēbeļu veikalā Vincents Inspira. Tas viens no pirmajiem Latvijā sāka strādāt luksusa nišā.

Santa savas pozīcijas interjera dizainā nostiprināja ātri. Mērķtiecīga, ar labām darba spējām, viņa jau kā studente radīja savu pirmo lielo interjeru — iekārtoja luksusa preču veikalu Elizabetes ielā. Santa veidojusi daudzus pazīstamus interjerus — modes veikalu Podium, restorānu Kaļķu vārti,  gastrobāru Jūlijs Pumpurs, sporta centru Brazīlija, Draugiem.lv biroju, Nacionālā Mākslas muzeja restorānu (kurš dzīvē gan netika iemiesots viņas iecerei atbilstoši). Šā gada maijā viņa saņēma ziņu, ka starptautiskā arhitektūras un dizaina konkursa Architizer A + Awards žūrija projektu Gaujas senleja, ko Santa veidoja kopā ar arhitektiem Pēteri Bajāru un Tomu Lori, ierindojusi piecu labāko vidū. Uzvaru tam sagādāja arhitektūras interesentu balsojums, pēc balvas bija jādodas uz Ņujorku.

Šoruden šī pati betonā, stiklā un kokā veidotā brīvdienu māja ar Santas biroja Lolot Design radīto minimālistisko interjeru ieguvusi arī Amerikas arhitektūras balvu 2017. To interjera dizainere saņems jau atkal Ņujorkā, 26. oktobrī tur notiks svinīgā ceremonija. Intervijā Santa stāsta, kas, viņasprāt, ir labs interjers, un atzīst, ka telpas fascinējuma vietā kā pirmajam vienmēr pievēršas cilvēkam, kurš tajā dzīvos.

Kāds tas ir — slikts interjers?
Ārišķīgs, varbūt pat visām aktuālajām tendencēm atbilstošs. Jautājums jau nav par telpu, bet cilvēku, kas tajā dzīvo. Ārišķīgu interjeru ļoti daudz bija 90. gados, kad Latvijā ieraudzījām iespēju pasauli. Tie bija dekoratīvi, krāšņi interjeri, bet cilvēkam tur nebija, kur palikt. Iegāji telpā un gribējās piesēsties uz dīvāna maliņas, nezinot, vai drīksti iet tālāk. Tās nebija vēsturiskās rokoko vai baroka zāles, kuru krāšņums raisa apbrīnu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu