Tukšgaita • IR.lv

Tukšgaita

1
Nellija Ločmele

Aptuveni pirms gada mūsu redakcijā ielauzās ļaundari un nozaga trīs datorus. Atceros, kā devos uz policijas iecirkni uzņēmuma vārdā pieteikt zaudējumus. Dirnēju koridorā pie apskretušām durvju restēm un īsināju laiku, klausoties darbinieku čalošanu (krievu valodā), līdz sagaidīju spriganu izmeklētāju, kura uzreiz steidzīgi paziņoja, ka šonedēļ mūsu lietai noteikti nevarēs pieķerties. Šodien viss saplānots, rīt diennakts dežūra, tad obligātās brīvdienas. Kad nonācu kabinetā, kur galds aizkrauts mapēm un papīru kaudzēm, jautājumi bija lieki.

Vai mūsu datori ir atrasti un ļaundari notverti? Nē, nav dzirdēts. Tikmēr policijā ierosināts un aptuveni gadu turpinās cits bezjēdzīgs kriminālprocess, pārbaudot no pirksta izzīstu sūdzību par sen apstiprinātiem rēķiniem saistībā ar Ir Nauda izdošanu.

Ar šo pieredzi nebrīnos par Valsts kontroles nupat publiskoto analīzi, kurā pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte Latvijā saņēmusi asu kritiku. Aina baisa — daudzi procesi tiek iekavēti, nepamatoti sākti vai nepamatoti izbeigti. Policija slīkst papīru plūdos. Tikmēr sevišķu uzmanību pievērš dati par prokuroru nesamērīgi lielo skaitu iepretim sarukušajai atbildībai un darāmā daudzumam, nemaz nerunājot par reālo rezultātu. Mazo lietu kalni aprij resursus un tad jau vairs nevar saprast, vai lielajām lietām trūkst laika, gribas vai prasmes.

No konkrētām detaļām veidojas lielā bilde. Uzticību modernai likuma varai nevar iedvest policijas iecirkņa ieeja, kas izskatās pēc nolaistas padomju paliekas, ne arī birokrātisku papīru ražošana par sīkiem nodarījumiem, kamēr «lielie blēži» vēsā mierā apzog valsti.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu