Visvairāk iemeslu justies neapmierinātam ar Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu vajadzētu Aināram Šleseram. Komisija izmeklē Rīdzenē notikušās sarunas, taču par namatēvu neliekas ne zinis. Savulaik «raķete» un «buldozers», bet nu vairs tikai aizmirsts senu laiku klasiķis, kuru pašu uzklausīt neinteresē pat tiem, kuriem tas ir darba pienākums. Nav taisnīgi.
Nav arī saprātīgi, ja raugās no parlamentārās izmeklēšanas viedokļa.
Saeimas komisijai ir pieci uzdevumi: 1. izvērtēt pērn decembrī izbeigtajā krimināllietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu; 2. izvērtēt faktorus, kuri noveda pie lietas izbeigšanas; 3. pārbaudīt publiski izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas materiāliem; 4. izvērtēt iespējamo nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamo darbību citu valstu interesēs; 5. izvērtēt iespējamos Satversmes pārkāpumus un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus.
Par faktoriem, kuri noveda pie lietas izbeigšanas, Šlesers varētu zināt vai nezināt, bet pārējos četrus no uzdevumiem komisija nevar izpildīt, neiztaujājot Rīdzenes sarunu dalībniekus. Taču no visiem Ir publicēto sarunu personāžiem — plānotājiem un viņu plānotā darītājiem — komisijā līdz šim nav runājis neviens, atskaitot Ingunu Sudrabu, kura, kā gadījies, kā ne, ir komisijas priekšsēdētāja. Pat Aivars Lembergs nav bijis komisijā, kaut gan rautin raujas runāt par Rīdzenes sarunām, kur vien viņam ļauj.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.