Vienīgais tiešām neatjaunojamais resurss ir laiks
Visur gailē mazie ekrāniņi. Sabiedriskajā transportā. Lekciju zālēs. Sapulcēs. Blakus šķīvim uz pusdienu galda. Brīvdabas koncertos, kamēr skan mūzika. Pretī sēž cilvēks, bet mēs sniedzamies pēc tālruņa. Ārā spīd saule, bet mēs gozējamies mākslīgā zilā gaismā.
Vai satraukums par šo saaugšanu ar mūsu mazajiem mobilajiem draudziņiem nav tikai vecišķa gremšanās? Dzīve mainās. Satīklotie superdatori mūsu rokās taču rada tik daudz jaunu iespēju kontaktēties, izklaidēties un informēties. Jā, dažkārt cilvēki pārāk aizraujas, bet tur neko nevar līdzēt – tās ir progresa neizbēgamās blaknes.
Tiem, kuri aicina nestresot, derētu ieklausīties Tristanā Harisā (Tristan Harris). Viņš nav kāds nostalģisks večuks, bet ir cilvēks ar ideālu Silīcija ielejas cipargalvas CV – Stenforda Universitātes grāds datorzinātnēs, jaunuzņēmuma dibinātājs, interneta uzņēmumu investors, trīs gadus strādājis Google par dizaina ētikas uzraugu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.