Progresīvā nodokļa ieviešana ir vēsturisks pavērsiens Latvijas politikā
Pat allaž mainīgajā Latvijas politikā reti kad pieredzēti tik krasi pavērsieni. Kad februāra beigās finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) pieteica vērienīgu nodokļu samazinājumu, šķita, ka uzņemts skaidrs kurss uz zemo nodokļu paradīzi. Pasaules Bankas ieteiktā progresivitātes ieviešana iedzīvotāju ienākuma nodoklim bija izbrāķēta. Dziļi atvilktnē bija noglabāta apņemšanās palielināt nodokļu ienākumus līdz trešdaļai no iekšzemes kopprodukta un līdz ar to iespējas atvēlēt vairāk naudas veselības aprūpei un citām spiedīgām vajadzībām. Iespējamais budžeta deficīta pieaugums nevienu vairs nesatrauca, un par svarīgāko valsts konkurētspējas veicinātāju tika pasludināts nevis izglītots darbaspēks vai tiesiska vide, bet gan nodokļu likmes, kas būtu par dažiem procentpunktiem zemākas nekā kaimiņiem.
Sākumā visi jūsmoja, jo – kurš gan negrib maksāt mazāk nodokļos? Tiesa, tas bija līdz brīdim, kad sāka parādīties aprēķini, cik lielas summas neienāktu valsts kasē nodokļu samazinājumu rezultātā. Eiropas Komisija smagi nokritizēja finanšu ministres plānus. Mediķi posās streikam. Vienotība sāka iebilst.
Valdība mainīja kursu par 180 grādiem. Tā vietā, lai likvidētu solidaritātes nodokli un samazinātu iedzīvotāju ienākuma nodokli visiem maksātājiem līdz 20%, kas dotu vislielāko labumu cilvēkiem ar augstiem ienākumiem, valdība nolēma ieviest progresīvo ienākuma nodokli ar augstāku likmi lielo algu saņēmējiem. Rezultātā reforma nozīmīgi samazinās nodokļu slogu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem – mērķis, uz kuru jau gadiem mudinājušas dažādas starptautiskas organizācijas, bet kurš līdz šim allaž atstāts novārtā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.