Modernā Kareņina • IR.lv

Modernā Kareņina

5
NULL

Lasot populāro romānu Mājsaimniece, Tolstojs liekas žēlsirdīgais eņģelis

Grāmata, uz kuras vāka rakstīts, ka par to visi runā, manī radīja vēlmi kliegt. Vismaz Džilas Aleksandras Esbaumas romāna Mājsaimniece pirmajā pusē. Es nekādi nespēju līdzpārdzīvot galvenajai varonei Annai, kura laiku pavada vaimanājot man ir bēdīgi, vai, cik man ir bēdīgi, es nezinu, ko lai es ar sevi iesāku, esmu pārāk pasīva, lai kaut ko mainītu, vai, vai. Īpaši grūti līdzbēdāties bija tāpēc, ka, iedomājoties mājsaimnieci ar trim maziem bērniem (viens vēl zīdainis) un lielu māju, gribas nikni bļaustīties pa kuru laiku tu vari tik daiļi bēdāties, ko? Bērni jābaro nav? Kas tīrīs māju? Kā tāda piekasīga mazpilsētas kaimiņiene, tā es uzvedos. Varbūt aiz skaudības? Jo rakstniece savu Annu katru dienu sūta uz vācu valodas kursiem, tikties ar mīļākajiem, staigāt pa pilsētu dziļās pārdomās par savu bēdīgumu, un, lai to remdētu, liek apmeklēt psihoanalītiķi. Bērnus pa to laiku aprūpē vīramāte. Kura, pēc Annas domām, nav gana iejūtīga pret vedeklu. Vīrs nav gana saprotošs. Draugu nav. Šveicē viņa nejūtas kā mājās, bet uz dzimto ASV atpakaļ negrib. Vai, cik bēdīgi, vai cik bēdīgi… Kad ir īpaši bēdīgi, Anna dodas naktī paraudāt uz netālu no mājas esošā soliņa. Skaistā Šveices kalnu ainavā, starp citu. Katra trīs mazu bērnu māte vakarā bezsamaņā aiz pārpūles iekrīt gultā, es lasot bļaustījos!

Jā, biju tieši tik paštaisna, egoistiska un pārliecināta par savu vienīgo pareizo pieeju dzīvei. Man likās – ja es protu būt laimīga, ka dzīva un kustīga, arī citiem jāprotas to novērtēt. Biju tieši tikpat egocentriska kā romāna Anna, 38 gadus veca baņķiera sieva bez sava bankas konta. Šitas arī man lika paklaigāt! Kā tad vīrs viņai naudu dod? Katru rītu izsniedz naudas kaudzīti? Par to grāmatā ne vārda. Bet es esmu ziņkārīga lasītāja. Un, ja man autore ļauj bāzt degunu Annas seksa dzīvē, kāpēc slēpt naudas lietas?

Grāmatas otrajā pusē mans cinisms tika ielauzts un bļaustīšanās pieklusa. Sāku domāt, vai te nav stāsts par psihisku slimību, kurai vajadzīga profesionāla palīdzība. Varbūt Annai ir depresija? Romānā darbojas psihoanalītiķe, kuru Anna apmeklē regulāri, bet bez panākumiem, jo galvenais speciālistes pienākums šajā daiļdarbā ir bārstīt dziļdomīgas frāzes, piemēram: «Tam, vai jūs ticat spokiem, nav nozīmes. Spoki tic jums.» Johaidī! Tev, dakterīt, pretī sēž cilvēks ar nopietnām psihiskām problēmām, bet tu tikai daiļi «lej ūdeni»! Tikpat labi viena ciema viedā tante var noplātīt rokas, sakot: «Pas’ties nu, kā viens cilvēks sevi postā dzen!» Un viss ciems stāv blakus un noskatās!

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu