Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dosies radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds
Kad, piebraucot pie Arendoles muižas vārtiem, ieraugu uzrakstu «sovums», kas latgaliski nozīmē «privātīpašums», kļūst skaidrs, ka esmu nokļuvusi Latgales kultūras kopēja Arvīda Turlaja namā. Vārtus atver viņa sieva Faimja Turlaja un pasmaida, ka bruģēta piebraucamā ceļa te neesot. Nav arī greznu strūklaku un parka gaismekļu, kādus pierasts redzēt smalkajās villās, kas atvēlētas luksusa nakšņošanai, spa procedūrām, kāzu un koncertu rīkošanai. Toties ir dižas liepas, svaigi pļauts mauriņš, Dubnas upe pie kājām un pati historisma stila muiža ar romantisku tornīti.
Latgales īpašums
Arendoles muiža pirmoreiz vēstures avotos minēta 16. gadsimtā. Piedzīvojusi vairākus īpašniekus, tā nonāca Ilūkstes barona Jozafata Zīberga rokās. Kad 1803. gadā viņa vienīgā meita Izabella Helēna apprecēja Krāslavas grāfu Mihailu Plāteru, izveidojās jauna, ietekmīga Plāteru-Zībergu dzimta. Mūsdienās aplūkojamās ēkas arhitektūra ir Izabellas Helēnas un Mihaila dēla Staņislava Plātera-Zīberga un mazdēla Andreja Plātera-Zīberga nopelns, bet tās celtniecība noslēdzās 1901. gadā un atspoguļoja tā laika modernākās tendences.
No 500 hektāriem zemes un plašajiem mežiem, kas muižas īpašniekiem piederēja 19. un 20. gadsimta mijā, Arvīdam un Faimjai Turlajiem palikuši tikai seši. Tomēr darba nav trūcis ne dienu. «Te bija mežs, viss aizaudzis, neredzējām pusi muižas, kur nu vēl Dubnas upi. Pati muižas ēka pamesta, nevienam nevajadzīga stāvēja no 1975. gada līdz 90. gadiem, kad privātie par pajām to nopirka no kolhoza,» stāsta Faimja. Kad savulaik jautājusi toreizējiem muižas īpašniekiem, ko viņi bija iecerējuši ar to iesākt, atbilde bijusi – «domājām, ka kādreiz kādam būs vajadzīga, pārdosim». Šis «kāds» izrādījās Arvīds Turlajs, kurš, pats būdams no Latgales, meklēja lauku īpašumu dzimtajā pusē. Ar to īpaši neveicās, bet pārdošanā bija nonākusi Arendoles muiža Vārkavas novada Rožkalnu pagastā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.