Uldis Kronbergs lēnām un pārdomāti izveidojis uzņēmumu Ecopack, kas lielajā konkurencē atradis savu nišu – frēzētu koka detaļu ražošana. Iegūstot stabilitāti, kokapstrādes entuziasts ļāvies iedvesmai un radījis unikālu galdu bērniem ar īpašām vajadzībām
Pieneņu lauka ieskauta, necila mūra ēka Slampes Sprīdīšos izskatās iegrimusi zemē. Pārdesmit metru attālumā nekas neliecina, ka ēkā, kas atgādina kūti vai klēti, kūsātu dzīvība. Tomēr tā ir. Aiz durvīm ir visīstākā rūpnieciskā ražošana: dūc virpas, zāģi un frēzes. Kāda jauna, glīta meitene darba kombinezonā gatavo iepakošanai koka detaļas, kas ir izejmateriāls ārzemēs ražotiem darba instrumentiem. Divas citas sievietes meistarīgi, vieglām un ātrām kustībām gatavo krēsla kājas, kas tiks sūtītas kādam Latvijas mēbeļu ražotājam. Otrā nelielā telpā pie datorizētām CNC frēzēm un darbvirsmām strādā divi vīri.
Mazais uzņēmums Ecopack, kurā strādā tikai seši cilvēki, ir viena cilvēka mērķtiecības apliecinājums. Tā īpašniekam Uldim Kronbergam kopš bērnības nekas cits nav tik ļoti interesējis kā kokapstrāde. Viņa studijas un karjera saistīta tikai un vienīgi ar šo nozari. Visdrūmākajos krīzes gados aizgājis no darba, viņš nolēma palikt pie savas sirdslietas. Un nenožēlo.
Četri taisīja, viens palika
Uldis audzis Slampē un skaidri atceras, ka, jau skolnieks būdams, gribēja strādāt ar koku. Izveidojis pat savu mācību kokapstrādes uzņēmumu.
Kamēr citi skolasbiedri svārstījās, ko studēt un par ko strādāt pēc Zemgales vidusskolas absolvēšanas, Uldis nešaubījās.
Zināja, ka Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē ir kokapstrādes studiju programma, kā radīta viņam. Jau studiju gados atrada Vācijas uzņēmumu, kas Līvbērzē eksportam ražoja koka iepakojumu: dažādu izmēru kastes vīna pudelēm, mūzikas instrumentiem, tējai, rotaļlietām. Sācis kā vienkāršs strādnieks, desmit gadu laikā Uldis šajā uzņēmumā izveidoja karjeru, kuras augstākais punkts bija direktora amats. Taču finanšu krīzes gados viņa un uzņēmuma īpašnieku viedoklis par darbības pamatprincipiem kļuva tik atšķirīgs, ka Uldis nolēma uzrakstīt atlūgumu. Kas tieši bija domstarpību iemesls, viņš neatklāj. Iespējams, strīds nemaz nebija tik liels. Uldis pats bija nonācis pie nopietnām pārdomām, vai turpmāk grib strādāt citu labā vai beidzot ir gatavs veidot savu uzņēmumu.
Sarunas ar paziņām, kuri arī teicās esam saistīti ar kokapstrādi, viņu iedrošināja taisīt savu kokapstrādes ražotni.
2010. gadā, kad tika izveidots Ecopack, tam bija četri līdzīpašnieki, katrs ar savām ambīcijām un mērķiem. Bet, kad pirmie pasūtījumi bija izpildīti, bet nauda netika uzreiz pārskaitīta, sākās arī pirmie strīdi, kā turpmāk strādāt. «Bērnības slimības jāizslimo,» ar vieglu smaidu saka Uldis, pārliecināts, ka šāda izaugsmes fāze ir katrā uzņēmumā. Ar lielu azartu veidotais bizness sākumā nekad nenes gaidīto peļņu. Pēc gada no četriem dibinātājiem uzņēmumā bija palicis tikai Uldis. Viņš zināja, ka kokapstrāde ir viņa īstā nodarbošanās, turklāt Uldis bija vienīgais, kuru sieva atbalstīja gan psiholoģiski, gan finansiāli, uz laiku uzņemoties atbildību par ģimenes budžetu.
«Ienākumi savā uzņēmumā bija ļoti mazi. Kokapstrādes biznesā daudz jāiegulda – iekārtas maksā lielu naudu, par telpu īri jāmaksā. Šī nozare ir dārga,» saka Uldis. Turklāt izdzīvot tajā, jo īpaši mazam uzņēmumam, ir ļoti grūti. 72% no visiem kokapstrādes uzņēmumiem Latvijā ir mazie. Gandrīz visi meklē iespēju nodarboties ar koksnes pārstrādi, radot produkciju ar lielu pievienoto vērtību. Atrast savu vietu šādā tirgū ir izaicinājums.
Uzrunāja un pārliecināja
Lai jaunais uzņēmums varētu iegādāties iekārtas un sākt strādāt ar ražotnes cienīgu jaudu, Uldim vajadzēja aizdevumu. Bet bankas to nedeva. Neuzticēja naudu nezināmam Slampes uzņēmumam, kas nebija nostrādājis pat divus gadus un nekādu vērā ņemamu apgrozījumu nevarēja parādīt.
Savukārt valsts finanšu institūcijā Altum darbinieki bija pretimnākoši un, iepazinušies ar Ulda paša sagatavoto projektu, deva viņam tā dēvēto starta aizdevumu – vairāk nekā 17 tūkstošus eiro. Par šo naudu Uldis nopirka darbarīkus, galdus un kokmateriālus, lai ražotne varētu uzņemt apgriezienus. Altum palīdzību Uldis izmantoja vēl vienu reizi, piesakot savu projektu mazo un vidējo uzņēmumu mikroaizdevumu programmā. Ieguvis vēl 14 tūkstošus eiro, Uldis iegādājās datorizētās CNC frēzes mašīnas, kas ļauj iegūt koka detaļām jebkuru vajadzīgo formu.
«Projektus pats varu rakstīt, mazliet esmu studējis ekonomiku,» saka Uldis. Maģistra darbu gan neuzrakstīja, lai iegūtu grādu ekonomikā, tomēr studiju laikā ieguva priekšstatu par finansēm un projektiem, kas tagad noder darbā.
Kad četri domubiedri dibināja savu uzņēmumu, viņi jau nosaukumā Ecopack ielika ideju, ka jaunajā ražotnē to tik darīs, kā ražos koka iepakojumu. Taču Uldis, pats apbraukājot potenciālos klientus un runājot ar viņiem, ātri saprata, ka ne jau pēc koka kastēm tirgū ir pieprasījums. Visvairāk bija vajadzīgas koka detaļas citiem ražotājiem. «Pats meklēju klientus Latvijā: rakstīju, zvanīju, sūtīju paraugus. Pats braucu gan uz Poliju, gan Somiju pie dažādiem ražotājiem, lai pārliecinātu ņemt manas koka detaļas. Man deva iespēju taisīt, un es pierādīju sevi. Tagad jau ar vairākiem klientiem esam nonākuši līdz labai vairāku gadu sadarbībai,» stāsta Uldis.
Koka iepakojums veido tikai aptuveni pusprocentu uzņēmuma apgrozījuma. Lielāko daļu – citām ražotnēm gatavotu darba instrumentu, mājsaimniecības preču un mēbeļu koka detaļu izgatavošanas un pārdošanas. «Tagad pārsvarā ražojam frēzētas un virpotas detaļas,» saka Uldis un ražotnē parāda – lūk, koka rokturis špakteļa lāpstiņai, ko saliks Polijā, detaļa Somijā gatavotai slotai, bet virpotās krēsla kājas vajadzīgas Latvijas mēbeļu ražotājam.
Uldis lēš, ka 60% uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu veido nauda, kas gūta, piegādājot produktus Latvijas uzņēmumiem, 40% – ārzemju uzņēmumiem Somijā, Polijā un Zviedrijā. Taču Uldis ir apņēmības pilns mainīt šo proporciju par labu eksportam. Pirkšot vēl vairāk iekārtu, lai palielinātu ražotnes jaudu. «Gribētu iegādāties vēl vienu frēzēšanas aparātu un briketēšanas iekārtu, lai varētu lietderīgi izmantot skaidas. Ja ir sākts kaut ko darīt, apstāties nedrīkst,» saka Uldis.
Īpašais galds bērniem
Sešus gadus uzņēmums nostrādāja, līdz 2016. gadu Ecopack beidza ar peļņu. Tikai pēdējos divus gadus Uldis dzīvo ar pārliecību, ka viņa uzņēmums ir stabils – tam ir izveidojusies laba sadarbība ar vairākām ražotnēm, un pasūtījumu netrūkst. Tagad Uldis ļāvies iedvesmai radīt ko jaunu un interesantu. Meitai Katei, kurai pašlaik ir 11 gadu, izgatavoja galdu, kuru var izmantot gan mācībām, gan attīstošām spēlēm un arī terapijai.
Radīt šādu galdu, kura virsmai ir maināms augstums, slīpums un kas vajadzības gadījumā noskrūvējama nost no pamatnes, palīdzēja Montesori pedagoģijas speciāliste Irēna Domniece. Galdam ir izgaismojama rūdītā stikla virsma, lai bērniem ar īpašām vajadzībām atvieglotu un interesantāku padarītu formu un krāsu apguvi. Uz tā var darboties arī ar nomazgājamām krāsām, ūdeni, smiltīm un graudiem. Kates gaismas galds – tā Uldis nosauca kopā ar ģimeni un Irēnu Domnieci izveidoto galdu, kas palīdz attīstīt uztveri un sajūtas, uzlabot motoriku un koncentrēšanās spējas.
Tagad, kad pēc pieprasījuma uztaisīts un pārdots jau gandrīz 20 šādu galdu, Uldim ir skaidrs – tādi būtu vajadzīgi gan bērnudārziem, gan Montesori pedagoģijas centriem, gan ģimenēm, kurās, tāpat kā Kronbergiem, aug bērns ar īpašām vajadzībām. «Bet pagaidām lielu mārketinga kampaņu tam netaisu, jo man nav jaudas, lai ražotu šādus galdus. Ja es gribētu ar tādiem pelnīt, būtu jāpievēršas nopietnāk,» saka Uldis, kurš tagad ir pārliecināts – steigties nevajag. Bet, ja strādā pārdomāti, pamatīgi un kārtīgi, mērķis ir sasniedzams.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Uldis vienmēr ir interesējies par kokapstrādi. Vēlme darīt to, kas patiešām patīk, ir viņa galvenais dzinējspēks.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Sākumā bija doma ražot koka iepakojumu, bet pēc tā nebija pieprasījuma. Sarunās ar klientiem Uldis sapratis – jāizmanto visas iespējas un jābūt elastīgam.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ticēt savai idejai un mērķtiecīgi virzīties uz priekšu. Sākums ir ļoti grūts, jāstrādā bez brīvdienām. Bet, ja vari to izsapņot, vari arī izdarīt.
Komentāri (20)