Gleznotāja Ieva Iltnere svin 60 gadu jubileju un aicina uz jauno izstādi Implants. To inspirējusi arī Donalda Trampa iecerētā siena uz Meksikas robežas
Lieldienu brīvdienās dzīvoklī ar darbnīcu Kaļķu ielā, bēniņu stāvā, Ieva Iltnere, tērpusies melnā, uz balto sienu fona izskatās kā iedzīvināta pašas glezna. Nevainojami skaista. Atskaņotājā skan putnu čivināšana. Zem darbnīcas spicā stikla jumta, kurā laužas apmākušās debesis, šis klusinātais troksnis šķiet dabisks. Ieva pasniedz ūdeni glāzē uz kājiņas. Rūgtenas izsmalcinātas smaržas pie katras rokas kustības. Jā, un kājās šīs sezonas modes apavi, rīta kurpes (mules) ar «nomītu» kapi, ko var valkāt arī uz ielas. Es skatos viņas pašcieņas pilnajos vaibstos un atceros furoru, kādu 1990. gada rudenī sacēla jauno mākslinieku grupas izstāde Maigās svārstības izstāžu zālē Latvija. Tolaik, padomju ērai grūstot, tas bija šaipus dzelzs priekškaram kaut kas neredzēts – mākslinieki radīja savus darbus izstādes apmeklētāju acu priekšā. Turpat arī atpūtās, ēda, dzēra, sarunājās. Šajā daudznozīmīgajā robežu nojaukšanas performancē līdzās Aijai Zariņai, Sandrai Krastiņai, Edgaram Vērpem, Ģirtam Muižniekam un Jānim Mitrēvicam strādāja arī Ieva Iltnere. Trīsdesmitgadniece. Jau guvusi atpazīstamību, piedaloties leģendārajā 1984. gada izstādē Daba. Vide. Cilvēks Pēterbaznīcā, kur tika izstādīti daudzi novatoriski, tam laikam drosmīgi latviešu mākslinieku darbi. Ar grupu izstādēm pabijusi gan Berlīnē, gan Ņujorkā 80. gadu nogalē.
Iespējams, turpmākajās desmitgadēs Iltnerei mazliet kritīs uz nerviem, ka katra saruna par viņas mākslu neatņemami aizrotē līdz Maigo svārstību pieminēšanai – kā īsti bija. «Vienkārši tas nebija,» arī mūsu sarunā viņa to piemin, «nācām strādāt vakaros – pēc tam, kad visi bija prom. Nevar jau koncentrēties, kad stāv aiz muguras un skatās.» Kā stāsta mākslas zinātniece Ieva Astahovska, Iltneres darbi bija ar feministisku ievirzi. Iltneri un citas minētās mākslinieces var savā ziņā dēvēt par «dusmīgajām meitenēm». Proti, nozīmīgo ģeopolitisko pārmaiņu gaisotnē viņas ienesa tādas tēmas, kas līdz tam padomju māk-slas darbos nebija parādījušās – personīgā dzīve, sievietes ikdiena, kas turklāt neatbilda oficiozajam varas skatījumam. Jaunā māksliniece Iltnere studiju laikā apprecējās ar kursabiedru Jāni Mitrēvicu – abi studēja glezniecību pie profesora Induļa Zariņa. Ģimenē piedzima divi dēli, Mikus un Dāvids. Pirms gadiem desmit Mikus sevi pieteica kā viens no spējīgākajiem jaunajiem māksliniekiem, bet Dāvids izstudēja ekonomiku un kopā ar tēvu vada veiksmīgu biznesu – dizaina studiju Dd Studio. «Mums ir piecas mazmeitas, vecākajai jau trīspadsmit gadu,» Ieva neviltotā sajūsmā ieminas. Kad skatos abu mākslinieku bildes ar mazmeitām, ienāk prātā – te sanāktu superpopulārs Instagram konts, jo reti kuram ir tik stilīgi, jauneklīgi vecvecāki!
Atgriežoties pie Iltneres mākslas dzīves – 90. gados viņai izdevās veiksmīgi atrast savu nišu. Glezniecība tajā laikā piedzīvoja krīzi – priekšplānā izvirzījās tādi laikmetīgās mākslas veidi kā, piemēram, instalācijas. Iltnere turpināja gleznot, gandrīz ik gadu rīkoja izstādes Latvijā. Piedalījās mākslas biennālēs Vācijā, ASV, Zviedrijā, Krievijā. Viņas darbi atrodami dažādu mākslas muzeju kolekcijās, to skaitā Tretjakova galerijā Krievijā un Ludviga muzejā Āhenē, Vācijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.