Tik riebīgi kā Ošs neviens nezīmējot, smejas pazīstamais karikatūrists, kura rokai pieder arī padomju laikos slavenie krusttēva Sema portreti. 13. martā nosvinējis 90. dzimšanas dienu, Ēriks Ošs joprojām strādā
Jums ir pareiza seja, mākslinieks komplimentē. «Tādas sejas bija cilvēkiem pirms kara, bet tagad vairs nav.» Ģīmjus, kā Ošs saka, pētījis jau no bērnības. Ja gadījies kāds smuks, nopriecājies.
«Kad ienāca vācieši, es, jauns puika, skatījos uz viņiem. Vīrieši likās klasi pārāki par latviešiem. Latvieši – tādi it kā garlaicīgi, bet vāciešiem bija sārtenas, dzīvas sejas, ar krieviem vispār nesalīdzināt. Vot, domāju, šie ir izskatīgi! Protams, daudzi bija tādiem zobiem,» Ēriks saverkšķī degunu, «karikatūrās es to izbaudīju.» Aizrautīgs elpas vilciens: «Bet mēs jau neredzējām sabiedrotos, angļus un amerikāņus! Bija tāds Die Freie Welt žurnāls, kur Miera velobrauciena dalībnieki nobildēti. Es tās bildes katru gadu izgriezu tipāžu kolekcijai. Skotu un angļu komandā – pareizas manekenu sejas. Ungāri – īsti tautas tipi.»
90. jubilejas nedēļā karikatūrists ir runīgs un mundrs. Viņš kopš 1994. gada strādā pilnas slodzes darbu Latvijas Avīzē, tikai šoruden trīs zīmējumus nedēļā sācis sūtīt no mājām. Varot zīmēt, kur pagadās, bet flomāsteriem gan jābūt labiem. Kolēģis Gatis Šļūka sev tādus ved no Anglijas, Ošs pērk Ošiņa rakstāmlietu veikalā Rīgā: attēliem vienus, burtu rakstīšanai citus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.