Mīliet savus bērnus! • IR.lv

Mīliet savus bērnus!

4
Dace Landmane.
Gunita Nagle

Bērni, kuri ir vecāku mīlēti, var aiz ziņkāres painteresēties par dzīvībai bīstamām spēlēm, taču viņi nedarīs neko, kas reāli apdraud vai kaitē, pārliecināta Valsts policijas psiholoģe Dace Landmane

Kopš šā gada sākuma policisti pārbaudījuši vairāk nekā 20 iesniegumu par pusaudžu iesaisti tā sauktajā izaicinājuma spēlē Zilais valis. Nevienā no šiem gadījumiem nav gūti pierādījumi, ka viņi patiešām būtu spēlējuši šo suicidālo spēli. Latvijā vispār nav zināms neviens, kurš tajā būtu iesaistījies, saņēmis koordinatora uzdevumu vai draudus izrēķināties, ja uzdevums netiek izpildīts, Ir noskaidroja Drošāka interneta centrā. Vienlaikus tā eksperti ir piefiksējuši, ka pusaudži internetā meklē informāciju par Zilo vali un rezultātā nokļūst pie informācijas par vardarbību. Iespējams, iespaidojas no tās. Pieci bērni šogad tādā veidā paši sev nodarīja pāri jeb radīja sev «maznozīmīgus miesas bojājumus», runājot policijas terminoloģijā. Lai saprastu, kāpēc bērniem var būt interese par šausmīgiem izaicinājumiem, Ir uz pusdienu sarunu aicināja Valsts policijas psiholoģi Daci Landmani. Viņa jau desmit gadus strādā ar noziegumos cietušajiem bērniem, cenšoties izprast upuru un noziedznieku psiholoģiju.

Nekāda pusdienošana gan mums nesanāk. Valsts policijas priekštelpā kafijas automāta brūnganā, rūgti salkanā dzira ir vienīgais, ko varam dabūt piektdienas rītā. Psiholoģe Dace Landmane ir nobažījusies, vai žurnālisti, atkal un atkal runājot par spēli Zilais valis, nerada tai lieku reklāmu. Tāpēc arī viņa iesaka vecākiem, kuru bērni, kā ierasts, turpina diendienā iet uz skolu, tikties ar draugiem, internetā skatīties savu modes vai mūzikas vlogeru ierakstus un iet uz sporta treniņiem, neuzmākties atvasēm ar sarunām par pašnāvnieku spēlēm. Viņus tas neinteresē! «Ne katrs, kuram ieliek rokās nazi, iedomājas, ka ar to var griezt vēnas,» saka Dace Landmane. Kam gan jānotiek ar bērnu, lai viņš ko tik baisu iedomātos?

Dace sarunu ieliek konstruktīvos rāmjos, iedalot riska bērnus divās grupās. Pirmie ir pusaudži no 11 līdz 14 gadiem, kuri ir gatavi pašapliecināties, darot kaut ko riskantu, bīstamu, nosodāmu. Visticamāk, iepriekšējā dzīves pieredze viņiem pierādījusi – darot visu, kā nākas, labi un pareizi, nevar izpelnīties ne mammas un tēta, ne skolotāju un citu pieaugušo uzmanību. Jāsāk slikti mācīties un kaitinoši uzvesties, lai vecāki beidzot pievērstu uzmanību. Bet pusaudžu gados, kad vecāki un skolotāji jaunietim jau kļuvuši nīgri vienaldzīgi, vissvarīgākais ir vienaudžu novērtējums, tāpēc viņi meklē draugus, kuru vidū var izcelties. Bez bailēm un bažām lietojot grādīgos un stiprākas vielas, lēkājot pa bīstamu graustu celtņu ēkām, izaicinot citus uz kautiņiem, nemitīgi spēlējoties ar dzīvību. «Riskanta spēlēšanās ar savu dzīvību, tāpat kā pašnāvības mēģinājums, ir sauciens pēc palīdzības. Slikti ir tas, ka šādi bērni līdz galam nenovērtē savas rīcības sekas,» saka Dace Landmane.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu