Rakstniece Māra Zālīte svin 65 gadu jubileju un raksta autobiogrāfiskā darba Pieci pirksti otro daļu
Jautrajā kņadā, smieklos, kas piesātina daudzdzīvokļu nama kāpnes no septītā līdz pat pirmajam stāvam, ir kaut kas simbolisks. Bērni ar mazbērniem ir ciemojušies pie Māras. Nu dodas tālāk savās dienas gaitās. Viņa stāv durvīs un smaida. Vēlāk sarunā teiks, nav labākais laiks, lai runātu par sabiedrības nākotni – tik daudz neparedzamā. Tomēr smagās, nopietnās lietas, par ko viņai nākas domāt, tur līdzsvarā skaistās. Mārai ir četri mazbērni, dēla ģimene gaida vēl vienu, un tas sakrīt ar laiku, kad viņa raksta romāna Pieci pirksti otro daļu. Daudz jādomā par savu dzimtu – pagājušo un nākamību. Arī plašākā mērogā – par tautu.
Māras Zālītes radošā biogrāfija ir blīva: astoņi dzejas krājumi, astoņas lugas. Daudz libretu muzikālajām izrādēm. Eseju krājumi. Romāns. Pirmās lugas Pilna Māras istabiņa iestudējums Jaunatnes teātrī 80. gadu sākumā kļuva par vērtību stāstu, savā ziņā – politisku manifestu. Dramaturģe vēlāk – par vienu no Atmodas laika simboliem. 1987. gadā viņa uzrakstīja libretu rokoperai Lāčplēsis. Tautas manifestācijās gaidīja Māras uzrunas. Vienā no tām, Par tiesisku valsti, kas 1988. gadā notika Mežaparkā, viņa savu sakāmo iesāka ar vārdiem: «Sveika, mana bāreņu tauta! Sveika, aizvien vēl bāreņu tauta!»
Intervijā neilgi pirms 65. dzimšanas dienas Māra nu stāsta, kādu saturu liktu šajos vārdos šodien.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.