Piedošana

Rakstniece Inga Ābele uzrakstījusi vēsturisku romānu Duna par laiku pirms 1949. gada 25. marta deportācijām. Viņa uzskata, ka grūtā pieredze tautai var dot spēku nekļūdīties nākotnē

Vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts Ingai Ābelei «krita loze» rakstīt par pēckara laika Latviju. Vienu no sarežģītākajiem, smagākajiem posmiem pagājušā gadsimta vēsturē. Tādiem, kas autori aizvien urda uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Kaut vai tāpēc, ka šis laiks joprojām atbalsojas mūsdienu Latvijā. Spējā redzēt, kas esam, kurp dodamies. Jaunais romāns ir trešais Ingas Ābeles darbs, kura pamatā ir vēsturiski notikumi un personības, – 2014. gadā iznāca romāns Klūgu mūks ar katoļu priestera Franča Trasuna dzīvesstāstu, vēl pēc gada tapa luga Aspazija. Personīgi, kas iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī. 

Intervijā Ābele stāsta, cik daudz garīgā un fiziskā spēka rakstniekam prasa «ieiešana» lielāka mēroga darbu rakstīšanā, un atzīstas, ka tagad gribētu strādāt pie kaut kā nosacīti vieglāka. Vēsturiskā romāna Duna atvēršana iecerēta 25. februārī Latvijas Grāmatu svētkos kopā ar Andras Manfeldes romānu Virsnieku sievas, kas arī top vēstures romānu sērijā. Janvāra vidū Ābelei bija vēl kādi svētki – Lietuvā tika izdots Klūgu mūka tulkojums.

Rakstot par 1949. gada sākumu, grāmatu nosauci Duna. Ja tev jāraksturo šodiena ar vienu vārdu, kāds tas būtu?
Man liekas, ka visus procesus mēs precīzāk novērtējam ar laika atstatumu. Jo saprast var tikai ar distanci. Mēs esam ievietoti tajā, kas notiek. Kad darbība izsīkusi, varam domāt, kas tā bija. Laiks dots cilvēkam, lai noturētos līdzsvarā. Tas ir kā braukt ar velosipēdu – ja nav ātruma, paliec uz vietas un nokrīti. Laiks ir tas ātrums, kas palīdz pārvietoties. Es domāju, Dievs mums noslēpis nākotni tieši tāpēc, ka ļoti daudzi no mums, zinot, kam būs jāiet cauri, pateiktu uzreiz – nē, mēs to nevaram.