Pašvaldības pašiem

Balsojumā Vienotībā skaidri parādījās plaisa starp reģioniem un tiesiskumu

Agrāk bija muižas. Tad bija kolhozi. Tagad ir pašvaldības. Vēsture, protams, neatkārto-jas, katram laikmetam ir savi vaibsti un īpatnības, tomēr Latvijā daudzviet atkal redzam vēlmi mūsdienu izpildījumā nostiprināt veidojumus, kuros viena «saimnieka» rokās apvienojas politiskā un ekonomiskā vara.

Demokrātiskā valstī to ir grūtāk panākt nekā cara patvaldībā vai padomju totalitārismā, tomēr tas neliedz mēģināt, un pēdējos gados pašvaldību centieni papildināt budžeta dāvātās iespējas ar ietekmes izvēršanu tautsaimniecībā iet plašumā. Rīgas domes bēdīgi slavenā iecere sākt tirgot pudeļūdeni ir tikai viens no daudziem piemēriem, kad pašvaldības sāk nodarboties ar to, kam ne tikai nav nekāda sakara ar to tiešajiem pienākumiem, bet kas arī kaitē konkurencei un brīvajam tirgum un rada tiešus zaudējumus pašvaldību iedzīvotājiem.

Augošas varaskāres dabiskais pavadonis ir vēlme atbrīvoties no visiem ierobežojumiem un kontroles. Jau kopš 90. gadiem pašvaldībām bijis ļoti spēcīgs lobijs Rīgā, «lielajā valdībā», un tās neatlaidīgi rūpēju-šās par to, lai pašvaldību – ne jau to iedzīvotāju, bet to vadītāju – intereses tiktu aizstāvētas, pilnvaras palielinātas, un viņi paši pasargāti no uzraudzības un kontroles. Par spīti atkārtotiem Konkurences padomes norādījumiem, nekas nav darīts, lai novērstu pašvaldību iesaistīšanās uzņēmējdarbībā radītos tirgus kropļojumus. Pašvaldību uzņēmumi lielā mērā tika pasargāti no labas pārvaldības prasībām, kas uzliktas valsts kapitālsabiedrībām pēc Latvijas iestāšanās OECD. Un tā tālāk. No šīs vides nākušais Māris Kučinskis nesen intervijā Ir stāstīja par potenciālajiem sarežģījumiem veselības aprūpes sistēmas reformā un tagad jau kā premjerministrs ar nopūtu atzina: «Mums ir ļoti augsta pašvaldību loma. Domāju, ka ES mums ir pašas stiprākās pašvaldības gan pēc likuma, gan pēc finansiālās bāzes.»