Kad pirmspensijas vecuma meistarus atlaida no darba ortopēdisko apavu fabrikā, viņi sasparojās un nodibināja savu uzņēmumu. Ilggadīgā pieredze ļauj nostādīt uz kājām pacientus, kam citi palīdzēt nespēj
Dāmu izmisums, kurpju veikalā nevarot izvēlēties, ko vilkt kājās, šajā iestādē liekas smieklīgs. Plauktos stāv simtiem individuāli veidotu liestu, kas palīdz pielāgot īpaši gatavotus apavus cilvēkiem, kam veselības problēmu dēļ masveidā ražoti apavi neder.
Mazākās liestītes, plānas un smalciņas, var uzlikt uz vienas plaukstas. Tās pieder deviņus mēnešus vecam puisītim, kas centās sākt staigāt, bet iedzimtu kāju deformāciju dēļ nevarēja. Meistari viņa kurpīšu starpoderē iestrādāja ortozei līdzīgu cietu materiālu, ar kuru fiksēt potītes. Bērnu apaviem līdzās gigantisks izskatās zābaks elefantiāzes slimniekam, kam tūska vienu kāju pārvērtusi bluķī. Slavenai sportistei kājas deformējušās lielās slodzes dēļ, viņa tagad var valkāt tikai īpaši pielāgotus apavus. Te ir liestes arī cilvēkiem, kuriem viena kāja stabili balstās uz zemes, bet otra turas uz pirkstgala kā balerīnai.
Sievietes vienmēr grib izskatīties labi, secina Gunārs Kožuhovskis, viens no ortopēdisko apavu ražotnes Prima Komforts dibinātājiem. Rāda melnus garos zābakus, kurus pasūtījusi trīsdesmitgadniece, kam viena kāja pēc gūžas operācijas kļuvusi par 4 cm īsāka. «Viņa prasīja, vai varam uztaisīt zābakus ar sprādzi, lai būtu modernāk.»
Dāma mums blakus meistaro tumši sarkanus siltos bērnu šņorzābaciņus ar āķīšiem. Meitenīte no Cēsīm, kas tos valkās, arī esot precīzi pateikusi, ko grib. Bet kāda cita dāma lūgusi zābakus… ar kaķiem. Viņas darbs saistīts ar dzīvniekiem, gadās braukt arī uz izstādēm ārzemēs. Ortopēdisko apavu uzņēmums izšuvumu deleģējis firmai, kas specializējas šādās lietās. Kliente aizgājusi apmierināta
«Mums ir labākais kurpnieks Latvijā, labākā piegriezēja,» paziņo Gunārs. «Un tas ir mūsu talismans, runcis Prīma,» norāda uz koptu peļu junkuru, kurš šķērso gaiteni. «Kaķēns pieklīda uzņēmuma pirmsākumos, pirms desmit gadiem. Cilvēkiem patīk, it īpaši bērniem.»
Mācījās 7 gadus
Prima Komforts, kas iekārtojies pieticīgās telpās līdzās bērnudārzam Rīgā, Raunas ielas galā, nav uz biznesa panākumiem orientēta uzņēmējdarbība, bet sociālais bizness, ko diktē valsts pasūtījums.
«Kādi priekšnieki?» par jautājumu, kurš te ir galvenais, smejas Gunārs Kožuhovskis (71) un Oļegs Afanasjevs (74), vīri sirmām galvām. Andrejs Ivanovs, valdes priekšsēdētājs, intervijas dienā ir apslimis. «Paši strādājam, piegriežam jau 50 gadus.
Mans brālis strādāja protezēšanas rūpnīcā Pērnavas ielā, kas darbojās no pirmskara laikiem, es pēc armijas tur arī aizgāju,» skaidro Gunārs. «Ulmaņlaika meistari mums visu iemācīja, skolas jau nekādas nebija. Bet tādi «humori» tur gadījās! Atceros – viens, astoņdesmitgadīgs, stāv uz galda un spēlē vijoli, otrs, tikpat vecs, apakšā stāv un dzied. Nostrādāju tur vairāk nekā 35 gadus. Taisīju apavus visiem «šiškām», pat Pelšes meitas vīram, veselības aizsardzības ministram Kaņepam, viņam bija tāda vajadzība. Ministri pasūtīja arī sieviešu zābakus un «bosonožkas» radiniekiem. Veikalos taču nopirkt neko nevarēja. Viņi zināja: attaisi «socobespečeņije» (sociālās nodrošināšanas) pasūtījumu, vari dabūt apavus uz valsts rēķina. Pat no Maskavas brauca Augstākās Padomes deputāti. Teicu: «Tikai rindas kārtībā.» Rūpnīcas direktors bija pārbijies, ka tā palaidu muti. Bet man par labu darbu iedeva žiguli.»
Pašapziņu balstīja amata prasmes. Septiņus gadus Gunārs bija mācījies tikai apavu liestes taisīt. Mājās vakaros nolīdis vannasistabā, jaucis ārā vecās kurpes, pētījis. «Ja profesija patīk, vajag tikai gribēt,» noskalda.
Tagad var atklāt: uz protezēšanas rūpnīcu Rīgā veda arī puišus, kas karojuši Afganistānā. «Autobusiem veda – bez rokām, bet kājām. Pie mums speciāli veda no Maskavas, mūsējos – citur. Lai neviens nesaprastu, cik ir invalīdu, kas vispār notiek.»
«Vēl joprojām taisām apavus klientiem no Ukrainas, Baltkrievijas, kas var atļauties samaksāt. Puikam no Kijevas bijis poliomielīts, vienas kājas saīsinājums – 7,5 cm, meistari citur vienkārši neprot uztaisīt labu apavu,» teic Gunārs. «Kāpēc? Nav tādas attieksmes kā mums. Saku: «Bet parādiet saviem meistariem paraugu, viņi taču var nozīmēt. Man atbild: «Gunār, taisa jau, bet neder.»»
Ne izārstēt, bet atvieglot
90. gadu sākumā Gunārs ar kolēģi uzaicināti pieredzes apmaiņā līdzīgos uzņēmumos Vācijā un Dānijā. «Dāmas no Dānijas bija atbraukušas uz protēžu rūpnīcu, redzēja, ka taisām speciālus apavos ieliekamos ortopēdiskos zābaciņus, brīnījās. Par savu naudu uzlūdza mūs mēnesi paviesoties Dānijā. Mēs tur liestes taisījām, piegriezām. Dāņiem nebija tādas pieredzes. Viņu liestnieks vienu liestu pāri taisīja trīs dienas, pelnīja mūsu naudā 3000 latu mēnesī. Kad pateicu, ka te pelnu kādus 250-300 dolārus, taisot 10 liestu pārus dienā, viņi smējās, piedāvāja palikt. Arī Vācijā man piedāvāja darbu, dzīvokli. Man jau tad bija pāri 50 gadiem, te, Latvijā, ir mājas. Ko – visu pamest?»
Taču, kad gadsimtu mijā Pērnavas ielas rūpnīca, kas tagad ir a/s Protezēšanas un ortopēdijas centrs, piedzīvoja reorganizāciju, vecie meistari izrādījušies nevajadzīgi. «Mūs atlaida uz gadu, teica – ja būs darbs, aicināsim atpakaļ. Būsim bezdarbnieki? Mani nekad dzīvē neviens nebija atlaidis. «Krievu laikos» arī direktori mainījās, bet mani uz pasūtījumiem pirmo izsauca.»
2002. gadā viņi, pieaicinot arī gados jaunākus kolēģus, noorganizēja savu firmu. Šobrīd te pastāvīgi strādā seši cilvēki, reģistratūrā ir 1700 klientu kartīšu. Prima Komforts sevi uzskata par labākajiem nozares profesionāļiem Latvijā, mājaslapā piedāvā apavus cilvēkiem ar kājas saīsinājumu no 3 līdz 16 cm, ar pēdas deformāciju, supinatorus un ortopēda konsultācijas.
Andris Rucis, ārsts ortopēds, kas šurp atnācis pirms sešiem gadiem uzreiz pēc Rīgas Stradiņa universitātes beigšanas, demonstrē estakādi, uz kuras apmeklētājiem tiek noņemti mēri un pēdu nospiedumi. Pēc tiem var redzēt svara sadalījumu, saprast, kā veidot ortopēdiskās zoles. «Cilvēkiem nepatīk, ka saucam viņus par pacientiem,» mediķis uzreiz piebilst. «Cenšamies teikt: klienti.» Komanda mēģina jebkurus apavus uztaisīt maksimāli glītus. Tiek piedāvāts plašs ādas krāsu klāsts, tomēr daudzreiz nākas ieteikt melno krāsu – tā vislabāk var noslēpt defektus.
Šeit nav divu vienādu pāru. Klientiem, kam pēdu deformācija nav tik izteikta, liestes individuā-li tiek taisītas no koka. Tiem, kam situācija sarežģītāka, top ģipša atlējums. «Uz pirmo pielaikošanu izgatavojam apvalciņu no caurspīdīga materiāla, tā vislabāk var redzēt, vai visur der, vai nekas nespiež.»
Vīri uzskata, ka šajā profesijā arī pēc 50 gadiem nekas nemainīsies. Liestes ar modernajiem 3D printeriem nevarot izdrukāt pietiekamā kvalitātē. «Tas ir bizness, bet mums viss jādara ar rokām. Jāņem vērā, kurās vietās cilvēkam pēda sāp, kā izvietojas slodze».
Protams, ar speciāliem apaviem nopietnas kāju problēmas nevar izārstēt. Bet var apstādināt deformāciju, ļaut komfortabli pārvietoties. Prieks ir tad, ja kāds atbrauc ratiņkrēslā vai atnāk ar kruķiem, bet pēc apavu saņemšanas var staigāt ar staiguli vai vispār bez. Ir bijis tā, ka klientu ieved pa durvīm ar plikām kājām maisiņos. Cilvēks apraudas, kad uzvelk jaunos, ērtos apavus – tā gadoties salīdzinoši bieži.
Ja klients atkuļas no otra Latvijas gala, pārnakšņo Rīgā, tad Prima Komforts komanda mobilizējas: pasūtījumam ienākot no paša rīta, viņi jau nākamajā rītā spēj atdot gatavos apavus. Lai arī valsts to nesedz, dodas izbraukumos. Pieņem pasūtījumus pansionātos.
«Ir cilvēki, kas staigā ar nepiemērotiem apaviem, klibo – sarežģīta kāja. Bet viņiem pienākas valsts apmaksāti apavi, viņi tikai to nezina,» saka ārsts. Kājas var būt cietušas no gūžu problēmām, satiksmes negadījumos, sievietēm, kas visu mūžu nēsājušas augstus papēžus, var būt hallux valgus – īkšķis iet virsū pārējiem pirkstiem, veikala apavi vairs neder. Ir arī pirkstu amputācijas apsaldējumu dēļ – daudziem tie iegūti alkohola reibumā. Parasti tie, kas vienreiz atnāk pasūtīt apavus, ir klienti uz mūžu.»
Viens pāris gadā
«Mēs nevaram vien izvēlēties, tādus zābakus pirkt veikalā vai šādus, bet viņiem – vienīgie, viens pāris gadā,» runā Gunārs. «Ja gribi, pasūti ziemas, ja gribi – vasaras. Tā tas ir Latvijā. Igaunijā, tāpat kā padomju laikos, par valsts naudu ļauj pasūtīt divus pārus apavu gadā. Lielākā problēma ir bērniem, viņi strauji aug, bet daudzi bez šiem apaviem staigāt nevar.»
Saviem klientiem firma apavus arī remontē. «Dažreiz tie ir ļoti nolietoti, bet nevaram atteikt – vienkārši nebūs, ar ko staigāt.» Ortopēdiskie apavi maksā no 200 eiro uz augšu, šādas naudas daudziem nav. Arī Prima Komforts dzīvo no viena valsts pasūtījuma līdz nākamajam, katru gadu no jauna piedalās izsolēs, ko izsludina valsts aģentūra Tehnisko palīglīdzekļu centrs. Salīdzinot ar padomju laiku, kad Gunāra rūpnīca mēnesī taisīja 500 apavu pāru, apgrozījums ir neliels, 20-25 pāri mēnesī. Taču viņi zina, ka cilvēkiem šī ir pirmās nepieciešamības lieta.
«Darbs ir gan interesants, gan rada gandarījumu. Katra diena ir citāda, katru reizi kaut kas jauns,» Andris Rucis stāsta, kāpēc ir izvēlējies ne pārāk dāsni apmaksāto arodu.
«Cilvēki brauc pie mums kā pie draugiem. Atved pašceptu torti. Zvana un apsveic Ziemassvētkos. Ir bijuši gadījumi, kad šie apavi vārda tiešā nozīmē ir nostādījuši kādu uz kājām. Viņš iegūst darbu, izveidojas ģimene, ir bērns. Ir viens tāds puisis, veiksmes stāsts, kuram pavisam cita dzīve ir sākusies.»
«Klientus pazīstam jau pēc balss pa telefonu,» nosmejas Gunārs, tikko atbildējis uz zvanu. «Kliente no Salaspils gribēja pateikt, ka nākamnedēļ nevarēs atbraukt, ir slima, ar staigulīti staigā. Teicu: «Maija, nekur nebrauc, bez tevis uztaisīsim. Liestes mums ir, modelis ir, visi izmēri pierakstīti – tikai vajag zināt, kādu gribi krāsu un oderi.»»
Kāpēc esat šajā sarežģītajā nozarē?
Svarīgi ir palīdzēt cilvēkiem, turklāt viņi visi mums ir gadiem pazīstami. Šis darbs nav domāts kādam, kas grib tikai pelnīt naudu.
Kas sagādā pašu lielāko gandarījumu?
Cilvēkam neviens cits nevar uztaisīt piemērotus apavus, taisa mēnešiem, tie spiež… Bet mēs to izdarām dienas laikā, un – der!
Kļūda, kas devusi mācību
Neesam kļūdījušies. Pareizi darījām, ka nodibinājām savu uzņēmumu. Citādi Latvijā vairs nebūtu šāda profila un līmeņa ortopēdijas.
Komentāri (22)