Politiķu cerība uz vēlētāju bezizeju ir zaudētāju programma
Vienotība esot kā kuģis, kas uzsēdies uz sēkļa, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks un iesaka savai partijai «strauji uzņemt tempu tālākajam ceļam». Viņa metaforas pretrunīgums labi sader ar partijas biedru trejādo mulsumu – strupceļa sajūtu, vēlmi redzēt situāciju maināmies un nespēju vismaz nostumt partijas kuģi no sēkļa, pirms tas var vispār sākt «uzņemt tempu».
Taču partija acīmredzami paļaujas uz daudzviet citur pasaulē neveiksmi piedzīvojušo formulu – sak, cilvēki redzēs un sapratīs, cik briesmīgi ir citi, tāpēc balsos par mums kā saprāta un mērenības alternatīvu mežonīgam populismam. Tā nenotika ne Brexit referendumā Lielbritānijā, ne prezidenta vēlēšanās ASV, ne nupat Itālijā premjerministra ierosinātajā referendumā, un diezin vai notiks Latvijā.
Tomēr Vienotības atbilde uz savu krīzi ir vēlmju domāšana. Droši vien tāpēc biedru programmatiskie piedāvājumi savai partijai kongresā pagājušonedēļ bija tik pretrunīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.