Bet kurš tās bites noindēja? • IR.lv

Bet kurš tās bites noindēja?

7
Anna Rancāne.

Nacionālajā teātrī Annas Rancānes lugas Bišumāte un vilkacis iestudējumā negaidiet vēl vienu Latgola.lv, drīzāk spraigu detektīvu

Pāris nedēļas pirms iestudējuma Bišumāte un vilkacis pirmizrādes Nacionālajā teātrī Anna Rancāne, šķiet, dzīvo kā ar kailiem nervu galiem. «Gribētu ielīst kaktiņā un kļūt neredzama,» viņa raksta īsziņā un ieminas, vai nebūtu labāk sarunu atlikt. Tomēr tikšanos sarunājam. Braucot uz Rēzekni, ausīs visu laiku skan Annas vārdi, kas, Raimonda Paula mūzikas izdaudzināti, galvā droši vien sabiruši daudziem: «Nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt vienai, kur lapu dakstiņiem apklāts jumts un vēji kā četras sienas. Pelnu vārdus un atslēgu vārdus tikai rudenājos es zinu, pie manis nenāciet stundā, kad savu uguni atdzīvinu.»

Un man ir jādomā, kā ir dzīvot ar tik jutīgu «ādu» un kur cilvēks var atrast tik precīzus vārdus un tik vijīgi salikt tos kopā, veidojot ietilpīgu tekstu.

Uzskatīt Annu par trauslu būtni gan arī būtu nepareizi. Tikpat labi viņa ir īsta un sīksta Latgales sieva, kas abām kājām stingri stāv uz zemes. Jau pēc dažām stundām Anna stāstīs, ka «man tagad vairāk jādomā, kur šmakovku dabūt», jo, «kā jau Latgalē», uz pirmizrādi Rīgā 4. decembrī sataisījies braukt «vesels autobuss» ar novadniekiem. «Varbūt tas viss izgāzīsies, bet mēs izdzersim šmakovku un aizbrauksim priecīgi mājās,» Anna smejas. Un tas ir tik latgaliski – grūtsirdību vai dzīves smagumu noslaucīt ar dzirkstošu prieku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu