Aktieri Olga Dreģe un Juris Strenga stāsta par sevi un izvēlas trīs nozīmīgas lomas
Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, Latvijas teātra galvenajos svētkos Spēlmaņu naktī balvu par mūža ieguldījumu saņems Olga Dreģe un Juris Strenga. Vienas studijas audzēkņi, viena teātra aktieri «visu cauru mūžu», kā teikts Dailes teātra himnā. Tomēr to mūžu vai pat neskaitāmus mūžus (jo «teātris ir rezerves dzīve», saka Olga Dreģe) katrs veidojis pārsteidzoši atšķirīgi. No lomu milzuma viņi izvēlējās trīs, kuras visvairāk pavēsta par viņiem pašiem.
Olga Dreģe: man vajag saskanēt
Balva par mūža ieguldījumu aktierim ir pagodinājums un brīdinājums. Tavs laiks tuvojas. Tā saka Olga Dreģe, Dailes teātra aktrise gandrīz 60 gadus – viņa tur ienāca, vēl pat 3. studiju nebeigusi (1958). Var teikt, ka viņa ir pēdējā no Smiļģa aktrisēm, lai arī darba pie viņa nemaz nebija tik daudz. Tik vien, cik studijā, un tad jau sestajā sezonā (tas tolaik bija ātri! – gadiem vajadzēja spēlēt kalpones, dejotājas un bezvārda Pirmās dāmas) Eduards Smiļģis jaunajai aktrisei piešķīra lielu lomu – Anitru Pērā Gintā (1964). Smiļģis viņā uzreiz ieraudzīja varoni, lielu kaislību izteicēju, savukārt viņa no aizejošā meistara paņēma vērienu.
Olga Dreģe bija radīta Smiļģa spēka gadu teātrim. Tas nenozīmē, ka viņas aktrises mūžam trūktu lomu, krāsu, bagātības – tas viss ir bijis un ir joprojām. Taču viņas aktrises tēma skanētu daudz varenāk, ja laikmets – 60., 70. gadi – prasītu pēc romantiskā varoņa. Bet laiks to neprasīja. Olga Dreģe ienāca teātrī, kad Smiļģa ideālaktieris Harijs Liepiņš – Hamlets, Tots – jau bija pusmūžā, bet viņa iemiesotā romantiskā varoņa vietu ieņēma laikmetīgais jaunais cilvēks ar pavisam citu izpratni gan par romantiku, gan par dzīves patiesību. Un tāpēc Olga Dreģe rezignēti saka: «Man nav bijis līdzvērtīga vīrieša pretī ne uz skatuves, ne dzīvē. Ja pretī būtu vīrietis, ar ko man saskanētu, es pasauli būtu piedziedājusi! Jo es gribu saskanēt. Es negribu solo. Es kauju un kauju nost to «ego». Ne man bija režisors, ne partneri. Smiļģis, kurš mani ieraudzīja un paņēma studijā, drīz aizgāja. Es biju donna Anna Harija Liepiņa Ričardam III (1972) un Agnese viņa Brandam (1975), bet mēs bijām dažādas paaudzes, un viņš uz mani skatījās tā, kā es tagad skatos uz jaunajiem.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.