Sardzē • IR.lv

Sardzē

5
Madara Andrejonoka un Ainārs Zābers.
Indra Sprance

Krievijas «zaļo cilvēciņu» iebrukums Ukrainā pirms diviem gadiem pamudināja simtiem latviešu pievienoties zemessardzei. Ko viņi ir iemācījušies – vai degsme nav zudusi, brienot purvus ar šautenēm plecos, un zemessardze ir kļuvusi par nopietnu spēku Latvijas aizsardzībai?

Ģenerālis Ainārs Ozoliņš vada zemessardzi kopš augusta beigām. Iepriekš bijis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apvienotā štāba priekšnieks vietnieks, bet vasarā amatā nomainījis līdzšinējo zemessardzes komandieri – Leonīdu Kalniņu, kurš tagad vada NBS apvienoto štābu. Divarpus mēneši bijuši gana, lai iepazītos ar situāciju. «Es uzskatu, ka mēs esam gatavi jebkuram izaicinājumam,» saka Ozoliņš.

25 gadu laikā, kopš izveidota zemessardze, organizācija piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. No brīvprātīga militārā pašaizsardzības formējuma ar gandrīz 20 tūkstošiem biedru kļuvusi par bruņoto spēku sastāvdaļu ar divreiz mazāku dalībnieku skaitu, toties daudz nopietnākām mācībām un ekipējumu.

Drošības situācija veicina pilsoņu vēlmi stāties ierindā, tāpēc zemessargu skaits pieaug – patlaban organizācijā ir gandrīz astoņi tūkstoši cilvēku, taču ģenerālim Ozoliņam gribētos vairāk. «Ir labi, bet var vēl labāk. Uz to mēs arī strādāsim kopā ar komandieriem, aicinot pilsoņus nākt uz zemessardzi.» Katru gadu kāda daļa zemessardzi arī pamet, tāpēc mērķis ir panākt lielāku stabilitāti un lielāku cilvēku skaitu, ar kuru var rēķināties vajadzības gadījumā. Pēc plāna zemessargu skaitam 2018. gadā vajadzētu sasniegt 10-12 tūkstošus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu