Latvijā bērnunamos mīt 1460 bērnu. Lai viņus iepriecinātu, Gatis, Kaspars un Armands rīko pārgājienus. Savukārt Inga un Ivars trim bērniem kļuvuši par viesģimeni un brīvdienās cep pankūkas
Varētu aizbraukt uz pirti. Vīri no Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzes prātoja, ko pasākt, jo divas reizes gadā mēdz doties izbraukumā. Ar kvadracikliem, distanču slēpēm. Kā nu kuro reizi. Pagājušajā gadā ar izdomāšanu neveicās, tik vien kā noskatīja pirti un viesu namu Madonas pusē. Gribējās būt dabā. Piemēram, pārgājienā. Kaspars ieminējās, ka netālu no pirts zina kādu bērnunamu. Varētu paciemoties. Citiem ideja patika. «Sākām domāt – kā varētu bērnus iepriecināt? Varbūt kopā ar viņiem doties pārgājienā? Un ko mēs viņiem teiksim, kad atbrauksim?» atceras viens no vīriem, Gatis Ozols, kad tiekamies Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas pagrabstāvā. Gatis ir ierēdnis valsts iestādē un divu bērnu tētis. Sarunā piedalās vēl divi draudzes vīri, arī tēti: uzņēmējs Kaspars Burgmanis un Armands Tālums, kurš strādā Latvijas valsts mežos. «Nevajag jau uzreiz adoptēt vai kļūt par audžuģimeni, var pabūt ar bērniem arī šādi – ciemojoties,» saka Gatis.
Svētdien, 6. novembrī, ir Bāreņu diena. Latvijā pašlaik ir 36 bērnu aprūpes iestādes, kurās atrodas 1460 ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu. Ap 200 bērnu ir jaunāki par trim gadiem – viņiem vai nu nav vecāku, vai arī vecākiem atņemtas aprūpes tiesības. Tikko klajā nākušais Sociālo pakalpojumu aģentūras pētījums par audžuģimenēm rāda, ka to skaits un tīklojums Latvijā ir nepietiekams. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai būtu vēl citi veidi, kā iepriecināt to pusotru tūkstoti bērnu, kuri nedzīvo ne savā, ne audžuģimenē, bet bērnunamā.
Kukuragās un samīļoties
Pirms pāris gadiem Gatim bija iespēja pieteikties kalpošanai bērnunamos, taču viņš neaizgāja. Galvā šaudījās teksti no Sent-Ekziperī Mazā prinča: tu esi atbildīgs par to, ko esi pieradinājis. Gatis negribēja uzņemties saistības, ko nevar pildīt. «Un ja nu vairs netikšu ciemos? Tad sajūta būs sliktāka nekā tad, ja nebūtu neko uzņēmies,» viņš saka. Taču uz Madonu vīrietis bija gatavs doties, un viss izrādījās labāk, nekā viņš bija iedomājies. Kad vairāk nekā desmit vīru ieradās bērnunamā Ozoli, viņus uzņēma tik silti, ka šķita «mēs esam tie, ko iepriecina», atceras Armands. Gaisotne bija omulīga, mājīga. «Un bērni nebija nekādi bārenīši, sērdienīši. Priecīgi un talantīgi, mērķtiecīgi cilvēki,» saka Kaspars. Gatis papildina: «Un nav tā, ka bērni ķeras pie kājas un saka: ved mani līdzi uz mājām.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.