Šarla Guno opera Fausts ir izcila izrāde ar neticami nežēlīgām beigām
Režisora Aika Karapetjana iestudējums Latvijas Baltajā namā liek domāt par mūžīgām dimensijām krietni vairāk nekā citkārt, klausoties vai skatoties šo visnotaļ romantisko operu, kuras libretam visai attālināts sakars ar Gētes lieldarbu. Nemainot laikmetu, saglabājot to pašu morāli, ja tāda kategorija vispār piemērojama operai, režisors panācis, ka stāsts pēkšņi liekas pavisam nezināms. Par izrādes muzikālo kvalitāti maestro Tadeuša Voicehovska virsvadībā kolēģi muzikologi izteikušies visnotaļ atzinīgi, man atliek tikai piekrist. Turklāt ikviens interesents par skanējumu var pārliecināties, pameklējot radio Klasika arhīvā pirmizrādes ierakstu. Tomēr šis noteikti ir gadījums, kad no svara ir ne tikai dziedātāju balss, bet gandrīz tikpat lielā mērā – viņu aktieriskā varēšana, skatuves pievilcība un, protams, izrādes koptēls, kādu to Aiks Karapetjans iecerējis un realizējis kopā ar scenogrāfu Kristapu Skulti, kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, horeogrāfi Lindu Mīļo, videomākslinieku Arti Dzērvi un gaismu mākslinieku AJ Vaisbārdu (AJ Weissbard). Īpaši pēdējiem diviem liels nopelns izrādes brīžiem pat satricinošajā veidolā.
Kurš būs protagonists
Guno operā palaikam no solistiem atkarīgs, kurš tad izvirzīsies par galveno varoni jeb protagonistu neatkarīgi no tā, ka virsrakstā minēts Fausts. Savulaik, it īpaši vācu opernamos, opera saukta arī Margarētas vārdā. Šajā versijā protagonists noteikti ir Mefistofelis. Kaut arī pirmajā ainā tikpat labi tas varētu būt vecais Fausts Oļega Orlova iemiesojumā – puskails, dzīves sulu un alku pilns, bet pārlieku pieredzējis un gudrs, lai neredzētu, kā aizplūst spēks un varēšana. Ne dzīves apnikums un garlaicība, bet jutekļu aprimšana liek viņam piesaukt nāvi un tad, pēdējā cerībā, Sātanu. Un tas arī ierodas. Tumsa iegūst iezīmīgas kontūras, milzīga ēna pārņem vecā Fausta mītni un tad strauji sarūk, it kā velns gribētu paslēpties rieksta čaulā, un tajā vietā ir Mefistofelis – sarkans tērps, zvērojošas acis un izteiksmīga galva, kaila kā olis. Vācu bass Andreass Bauers ir lunkans, apsviedīgs maiņveidis. Viņš vien jau būtu gana varens protagonists, bet režisors tam piešķir vēl vienu, infernālu dimensiju – to koncentrēto tumsu, milzīgo ēnu, kas ik pa brīdim kā leļļvedis vada un bīda visus varoņus, kori un dejotājus.
Gluži iespējams, ka divi Fausti – vecais un jaunais – bija «ražošanas» nepieciešamība, jo stipri atšķirīga ir lomas sākuma un turpinājuma tesitūra, taču režisors to pārvērtis par būtisku zīmi. Vecais Fausts, indes vietā iedzēris jaunības eliksīru, atgūst jaunu miesu, bet zaudē arī pieredzi un gudrību. Viņš atkal sāk no sākuma, neko savā «otrajā iespējā» nespēdams izdarīt pareizāk vai prātīgāk. Turklāt ar jauno Faustu (ukraiņu tenors Valentīns Ditjuks) tik prasmīgi manipulē Mefistofelis! Pat Margarētu, ko brīnišķīgi meitenīgu, trauslu un nevainīgu atveido Margarita Vilsone (jaunais latviešu soprāns ar Vācijā iegūtu vokālo izglītību), patiesībā iekāro un pavedina pats Sātans: dārglietu šķirstiņa vietā viņa atrod veselu lādi, no kuras zelta kleitā un rotu mirdzumā izlec Mefistofelis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.